mm mmm mm mmm mm mmm mm mmm mm mmmm mm mmmmm mm mmmmmm mmm mmmmmmmm mmm mm mm mmmm mm mm mmmmmm mmm mm m

nezinu, kā lai to paskaidroju, bet godīgi sakot es neesmu pārāk pārliecināta par savu eksistenci, jo, lai varētu droši teikt "es eksistēju", vajadzētu būt pārliecinātam par to, ka vispār ir tāds "es", bez visa tā subjekta bulšita, vienkārši es. un es neesmu pārliecināta. varbūt tas ir tikai valodas triks, figūra. piemēram, kad es palūkojos uz senāku pagātni, ar kuru manas saites ir pārtrūkušas, es nespēju atrast nekādu pierādījumu tam, ka manas atmiņas nav izdomājums. vai ka es šajās atmiņās neesmu izdomājums. es domāju - pilnīgs izdomājums, nevis sagrozījums un tam līdzīgi. patiesībā visa bērnība atgādina sapni - viss ir ļoti izplūdis, sejas, vārdi, kaut kādi atmiņu fragmenti ar spēcīgu emocionālu sajūtu, taču absolūti neskaidri. viss, kas ar mani ir noticis līdz 11 gadu vecumam, tikpat labi varētu arī nebūt noticis. nē, mulsinošākais ir tas, ka tas viss patiešām neeksistē.

rakstīt bezpersonā. nogurums. gulta. vēl drusciņ. dators, dators. gulta. gulta.

trakums kaut kāds. gulta, gulta, gulta! tūlīt pat gulta!

varbūt tāds ir pasaules gals, kā klasesbiedru izšķīšana papjēmašē - nevienu nevar atsaukt, visi masveidā miruši