Man ir tik smaga galva, ka uz zoda paliek zilumi no plaukstas, kas to ir mēģinājusi stutēt. Reizēm cenšos turēt galvu aiz pieres. Tad spiediens izlīdzinās un, paldies dievam, vismaz tur zilumi nepaliek. No malas gan izskatās, ka es baigi domāju vai arī esmu nomākta, lai gan patiesībā man vienkārši ir ļoti smaga galva. Varbūt tieši tāpēc daži cilvēki maldīgi nodomā, ka esmu baigi gudrā vai arī mūždien nelaimīga.

Vēl sarunas laikā es mēdzu knibināties ap saviem auskariem. Sarunu biedrs varētu nodomāt, ka es baigi nervozēju, taču patiesībā šādā veidā es cenšos palikt nomodā.

Kad man jārunā par lietām, kas man liek justies neērti, man sāk niezēt acu āboli, un es sāku ar pirkstiem berzēt plakstiņus, kas rada ļoti patīkamu sajūtu. Taču no malas izskatās, ka es cenšos izbakstīt sev acis.