|
|
|
Novembris 19., 2024
10:15
Zem vagonu jumtu balinātajiem tuksnešiem tuvojas apsolītā zeme. Taču priekšpēdējā ziemā pirms pasaules gala neviens vairs nemin, kurā pieturā jākāpj ārā, un kustība turpinās pēc inerces. Nākotnei vienaldzīgu pretimnācēju bariņi uz ielas smejoties ieelpo normalizētu indi un rāda viens otram telefona ekrāna izmēra ņujorkas. Draugi dodas krāpt savus mīļākos un kā suvenīru mājās pārved lidostā uz ātru roku nopirktu burciņu ar Vīnes gaisu. Ikdienišķi tēvi ar saspringtu sejas izteiksmi savos dēlos triec dzīvību kā naglas, un dēli aug tik stipri un salīkuši, ka nekam nepielāgojas un nekur neiederas.
Vietā, kur bija plānots ierīkot labas gribas rezervātu, tagad stāv stikla nams bez neviena loga. Tā sienu atspīdumos kā apsūbējušu briļļu lēcās ar nicinājumu var aplūkot tēlus, kas atgādina pašiem sevi pirms gadiem desmit vai simts. Ilgās pēc apokalipses, kas rūsējot smaržo pēc bērnības sintētiskajām košļenēm, turpinās karš ar aizgājušo laiku noliktiem akmeņiem un negaidītas svešinieku laipnības atstātām rētām. Bet visu laiku nepamet vieglas nepareizības sajūta – līdzīgi kā tad, kad līdzņemamās kafijas glāzes vāciņš ir nedaudz par mazu, vai arī kad atrodi ko sen meklētu, un tomēr tas mazliet atšķiras no tā, kas tev bija prātā.
Iepriekš tik pašsaprotamais – ka ikviens, kas nav paveicis neko sakarīgu, šī iemesla dēļ reiz tiks atzīts par ievērojamu mākslinieku – savukārt vairs nav spēkā. Tagad savās izvēlēs katram nākas paļauties tikai uz paša individualizēto izmisumu. Ko vispār vēl ir vērts darīt? Iemācīties pieņemt citus cilvēkus kā rudenī sabirušus kastaņus? Sarēķināt, kāds ir degvielas patēriņš uz simts kilometriem Piena ceļā? Mūžu dzīvot, mūžu mācīties, un mūžu palikt nesekmīgiem.
Bet rit jau priekšpēdējā ziema, un tur, kur uz ielas izlieta dzeltenā krāsa, pielīp apjausma par lietām, ar ko savā dzīvē tā arī nekad nebūs iespējams tikt galā, lai cik gadi ir pagājuši un lai kas būtu noticis psihoterapijas kabinetos. Vai varbūt tas ir tikai D vitamīna trūkums. Taču pārmetums par to, kurš uzvarēs, kad visi būs zaudējuši, ir īsts. Itin kā mēs jebko no šī visa paši būtu izvēlējušies un gribējuši. Itin kā mēs ticētu kaut vienam mirkļa uzspiestā atklātībā izteiktajam vārdam. Un itin kā nezinātu, ka apsolītajā zemē visi ir bezpajumtnieki.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
