|
|
|
Jūlijs 10., 2023
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alefs | 11:15
Šī māja ir stāvējusi tukša pusotru gadu, kopš krustmātes nāves, un tagad ir jāmēģina tajā atkal atgriezt dzīvību, padarīt to dzīvojamu.
Jātaisa remonts. Caurules, vadi, durvis, jumts. Sienas, grīdas, flīzes. Apmetums, špakteles, krāsas.
Taču vispirms ir māja ir jāatbrīvo no vairuma palikušo mantu. Mamma jau iepriekš veica revīziju, kuras laikā izmeta to, kas ir acīmredzami lieks, kā arī sadedzināja dokumentus un vēstules. Vēstules dedzināt laikam ir pareizi, lai gan viena no manām atmiņām par krustmāti ir, kā viņa daudzu gadu garumā sacīja, ka vajadzētu pamēģināt uzrakstīt uz Ameriku, kur patvērās kādi viņas radi, uz veco adresi, varbūt viņus vēl tur ir iespējams sasniegt. Vajagot tikai atrast vecās vēstules, lai paskatītos, uz kurieni atbildēt. Tomēr līdz adresei un vecajām vēstulēm tā arī nekad netikām.
Mantu istabā uz grīdas stāv padomju laika sekcijas skapīši ar dažām izlauztām eņģēm. To gan teikt ir lieki, jo kurai gan padomju laika sekcijai nav salauzta vai izļodzīta kāda eņģe. Skapīšos ir māla bļodiņas, galda piederumi un daudz dažāda izmēra glāžu un glāzīšu, kas gaida piemērotu situāciju, lai tiktu lietotas. Kad kāds pēdējo reizi tās lietoja? To noteikti ir vairāk nekā ir bijis nepieciešams, bet cik gan tādu mantu mums dzīves laikā kāds nesadāvina. Un, kad vairs nav cilvēka, nav arī neviena, kam tas šķistu kas vērtīgs. Iedomājos par savu pašreizējo dzīvesvietu, kas arī aizaugusi ar mantām, un to, kā reiz kāds to visu tādā pašā veidā aizmetīs prom.
Skapīši stāv uz ķieģeļiem, kas rūpīgi ievīstīti avīzēs. Kad kāds (droši vien viņa pati) ķieģeļus tina, vai domāja par to, uz cik ilgu laiku tas ir? Kad kāds (droši vien ne viņa) šos skapīšus skrūvēja kopā, viņš pilnīgi noteikti nedomāja par to, kā 40 gadus vēlāk kāds cits tos skrūvēs vaļā un nevērīgi izjauks, lai izsviestu pie ārdurvīm.
Guļamistabā ir gulta, kurā viņa nomira. Noguļos tajā un domāju, vai kaut ko jūtu. Nezinu, bet šķiet, ka visvairāk jūt atsperes un polsterējuma izdeldējumu. Gultas apakšā ir uzlīme — 12.06.1969. Cena 95 rubļi. Uz kumodes stāv elektroniskais pulkstenis, kuru viņa man pavasaros un rudeņos lika pārgriezt uz pareizu laiku. Ekrāns tam ir tukšs, un neviens vairs to nekad negriezīs.
Lai gan krustmāte jaunībā esot bijusi kāra lasītāja, kad viņa ieradās šinī mājā, acis jau vairs nebija tik labas, un, atšķirībā no manu vecāku mājas, šeit nekad nav bijis plaša grāmatu plaukta. Dažas grāmatas gan ir. Pāris dziesmu grāmatas no 19. gs. beigām vecajā drukā, tad ir dažas no daiļliteratūras — Skalbe, Rainis un tautasdziesmas, un dažas praktiskas, par dārza darbiem un to, kā būt veselam bez zālēm. Ja neskaita vecās reliģiskās grāmatas, kas ir relikvijas, nav ne jausmas, vai viņa kaut ko no tā šinī mājā ir lasījusi, vai arī šīs ir kaut kādos apstākļos tās sadāvinātas un pieklīdušas.
Ir arī dažas burtnīcas un piezīmju blociņi, kas piederējuši gan viņai, gan kādiem citiem radiniekiem. Tur ir pierakstīti kaut kādi šlāgeriski panti un pamācības, kā šūt blūzi. Ir saglabājušies arī viņas vēl pirms 2. pasaules kara darināti izšūti dvieļi un galdauti ar visādiem rotājumiem un iniciāļiem. Nav viegli iedomāties, kādā veidā ir bijis iespējams veltīt laiku, lai ar rokām un sīkā šuvumā to visu radītu, ja katra diena taču aiziet arī vēl pārējos lauksaimniecības darbos. Bet tad atkal — arī es pirms gadiem 20 darīju visādas lietas paša priekam, bet tagad tas viss šķiet vairs neiespējams.
Pagrabā vesels plaukts ar sulām un ievārījumiem. Tās stāsta par pēdējiem gadiem, kad viņai vēl ir bijusi dziņa un spēks rudeņos vākt ražu un gatavot ziemai, par spīti tam, ka ne pati, ne kāds cits tādos kvantumos to visu neizēdīs un neizdzers. Jāņogu sula trīslitru burkās, plūmju un ābolu ievārījums mazākās. Melleņu kompots. 2009., 2013. gads. Tagad visas tās pūles ir jālej ārā.
Ledusskapis ir tukšs. Vienīgais objekts tajā ir burka ar taukiem, kuru viņai priekš ārstniecības reiz iedevis kāds burvis vai dziednieks. Tauku burka ledusskapī nostāvēja ilgus gadus un neizrādīja bojāšanās pazīmes. Tagad ledusskapis no kontakta ir atvienots, bail tai burkai skarties klāt. Atstāt nevar, bet kā tā vienkārši var izmest burvju taukus?
Vai es sevi šinī mājā redzu un gribu uz šejieni pārcelties? Ir divējādas sajūtas. Visam, kam pieskaros, pašlaik droši vien vēl ir viņas DNS paliekas. Pēc remonta tas viss būs prom un te izskatīsies pavisam citādi, un jaunajās krāsās iepriekšējā vēsture varbūt ar laiku izplēnēs. Varbūt.
Bet vienlaikus es zinu, ka ir pienācis laiks pārmaiņām. Pēc vairāk nekā 20 gadiem gribu beidzot tikt prom no Rīgas, kurā mani maz, kas saista. Veidot savu teritoriju, kurā žogs ielenc 600 kvadrātmetrus, varbūt ir veids, kā uztaustīt jaunu piesaistes sajūtu. Pat ja tas viss vienlaikus kaut kādā ziņā man stāsta par padošanos ikdienai un sadzīvei.
|
Reply
|
|