|
|
|
Augusts 5., 2024
12:09
Šodien pārdevu tēva Škodu.
Mašīna ziemu nostāvēja šķūnī, kur pārklājās ar putekļu kārtu un rāpties kāru kaķu pēdu nospiedumiem. Kad man parādījās laiks ar šo nodarboties, paņēmu uz ziemu noglabāto akumulatoru un vēru vaļā motorvāku, un tur mani sagaidīja… galvaskauss. Man nav ne jausmas, vai tas bija kaķis vai prāva žurka, un kur ir pārējais ķermenis. Bet kāds nez kādā veidā (bet kā??) bija tur šo ķermeņa daļu uzvilcis. Ņemot vērā kontekstu, tāds spēcīgs signāls, vai ne.
Mazgājot mašīnu, pamanīju dažas švīkas vairāk nekā visu laiku bija acīmredzams. Mans tēvs mašīnu ļoti pieskatīja; viņš vispār par tehniku ļoti rūpējās. Tā nav tā reliģija, kurā cilvēks visu savu pašapziņu investē automašīnā un automašīnu lieto kā komunikācijas līdzekli, šis vairāk ir par to, ka ir lietas, kuras tu nopērc vienreiz un pēc tam uzturi kārtībā, un tas ir uz ilgu laiku un uzticami. Nu un arī tas maindsets, ka mašīna, vienalga, Moskvičs vai Škoda, vienkārši ir vērtība, pasargies, ja ar to kaut kas notiks.
Bet prakse tātad rāda, ka pieskatot tomēr nepieskata. Dažas no švīkām nebija viņa vaina, bet vismaz viena, pati lielākā, ir bijusi tīra neuzmanība – man šķiet, ar atvērtu bagāžnieku braucot iekšā garāžā. Ja to būtu izdarījis kāds cits, tad noteikti būtu drāma, bet, kad sanāk pašam, tad akceptē, kā sanācis, un arī nemeklē, kā to novērst. Nēnu, ja būtu kaut kas izsists vai saliekts, būtu citādāk. Un tad vēl uzmanība pret detaļām -- mašīna tika regulāri vaskota, bet, ja vasks trāpa uz plastmasiem, kuriem no tā rodas balti un grūti ārā dabūjami pleķi, tas nekas. Mazgāju un pulēju automašīnu, un lasīju tās virsmu kā stāstu par manu tēvu.
Mašīnas salona smarža. Šajās dienās pašam izbraucot ar Škodu, tā mani viegli kaitināja. Vai es to vispār iepriekš biju piefiksējis? Tā nav tēva paša smarža, drīzāk tāds kā salona gaisa atsvaidzinātājs, bet tādus nekur neredzēju. Tā nav klasiska salona plastmasu smarža vai vēl kaut kas tipisks. Varbūt to var uzdot par jaunas mašīnas smaržu, bet kopš 2008. gada tai fāzei jau būtu vajadzējis sen kā beigties.
Bet tagad man mašīnu vajadzēja pārdot, un izrādās, ka tas ir grūti, vismaz šādā kombinācijā: 16 gadus veca mašīna ar mazāk nekā simttūkstoš kilometru nobraukumu. Mašīnas labais tehniskais stāvoklis liek prasīt cenu virs tirgus (tas ir, SS) vidējās, bet kuram gan vajag vecu Škodu par cenu virs vidējās? Zemē, kurā visi ir pārliecināti, ka visi groza odometrus, kāpēc lai kāds ticētu, ka pēc visiem pārdošanas sludinājumu meliem šis tik tiešām ir auto, kam “viens saimnieks – pensionārs, brauca uz dārzu”?
Sludinājums SS nostāvēja trīs nedēļas, un šajā laikā saņēmu vien divus piedāvājumus, un abi bija par cenu, kas ir ievērojami zemāka nekā manis gribētā. Feisbuka mārketpleiss arī ir bezceris, jo tur piedāvāto mašīnu ir daudz, un visi sludinājumi, ja vien tas nav kaut kas neparasts, nekavējoties iebirst bezdibenī. Ir mašīnas, kas savus pircējus atrod tāpēc, ka viņi meklē noteiktu marku, bet Škodas auditorija jau, visticamāk, ir cilvēki, kuriem vajag vienkārši auto, nav svarīgi, Škodu vai Toijotu, un tur ieslēdzas cita matemātika. It sevišķi, ja nav (un nav taču) iespējams pārliecinoši nokomunicēt, ka starp visiem lūžņiem, kas tirgū pieejami, šis tik tiešām ir variants, kas “ieguldījumus neprasa, sēdies un brauc”.
Šodien man bija plāns vest Škodu uz autoplaci, bet laimīgas nejaušības dēļ izrādījās, ka brāļa darba kolēģis tieši meklē mašīnu. Aizvedu parādīt, un tur jau viss darbojas pavisam citādāk, un vārdiem par mašīnas pieskatīšanu un labo stāvokli ir kaut kāds svars.
Un tā nu tagad tas viss laimīgi no kakla ir nost. Kad pircējs sacīja, ka likšot gāzi, man bija tāds 🥴, bet katram jau savs. Es ceru, ka to vienu momentu, kuru rādīju, ka vajadzētu apstrādāt, pirms nav iemetusies rūsa, viņš tik tiešām sadarīs. Bet tad atkal, kāda man vairs daļa.
Un tomēr, kad viņš iesēdās un mašīna lēnām aizbrauca, bija mazliet skumīgi. Mamma saka, tēvs pats pēdējo reizi pie stūres bijis pērn ap šādu laiku, kad kāzu jubilejā aizbrauca pēc puķēm.
|
|
|