Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

es tai vietā vairs nevaru pastrādāt.

viss krīt uz nerva un tā, bet pildu savus pienākumus daudz labāk kā jebkad, jo tādēļ, ka pofig, laikam, un stresa kā tāda nav.

kolēģi šūpo galvas un saka, ka neapdomīgi tā - pamest darbu pirms esmu atradis ko citu vietā.
bet viņi nezin, ka es ta vienmēr esmu darījis, jo zinu, ka darbu varu atrast jebkad un ja pavisam švaki ar piedāvajumiem, tad varu darīt jebko.

rīt es varu būt santehniķis, parīt jumiķis, aizparīt pa telefonu tirgot tampaxus..

man patiesi ir pofig kā pelnu pajumtei un ķīniešu restortāniem, tikvien, ka es zinu, ko es gribu un turos pie Pašizveidota Pašizaugsmes Karjerai, plāna.
btw - nebūtu sācis visu šito pavāra epopeju, ja ne pirms gadiem dzimusī doma par "Patīkamo Ļaužu Nams"

bet badā nekad nenosprāgšu, jo es protu strādāt un es patīku cilvēkiem.

tādēļ činčin par nākamajām divām brīvajām dienām un pēc nedēļas sekojošajam (+/-)mēnesi atvaļinājuma manām paša iegribām!

manuprāt tas viss yo!