Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

šodien mans pacietības mērs bij pilns un izsaucu Mooniku uz tepiķa - uztinu divas cigaretes un teicu, ka mums vajag izrunāt notiekošo.

viņa (man par lielu pārsteigumu) piekrita un tad mēs sēdējām darba pagalmā starp miskastēm un pirmoreiz pēc divām nedēļām viens otram ieskatījāmies acīs.

teicu, ka man nemaz nav skaidrs, kas ir tas, kas radīja šo dīvaino situāciju, no nekas no manis tānakts teiktā tam par iemeslu būt nevar, jo tas tikvien kā tāds drauga objektīvs redzējums par notiekošo.

viņa teica, ka draugi tā nedarot.
teicu, ka dara gan, tādēļ mani labākie draugi ir mani labākie draugi - vienmēr iemet sejā visrūgtāko patiesību par mani, liekot analizēt situāciju no cita redzes leņķa.

- hmm, bet tas bija ļoti sāpīgi, jo es iedomājos, ka tev, iespējams, taisnība un uz pāris dienām tas man lika justies ļoti slikti.
- tas bij tikai viedoklis.
- ļoti tiešs un cinisks viedoklis.
- iespējams, bet tāds es esmu - tak zini.
- jā..
- un vai tas ir tas, ko es teicu, jebšu fakts, ka ko teicu vispār, tāvietā, lai piedāvātu krūzi tējas manā guļamistabā?!

tad viņa sastomījās un piesarka.
un man bij jādodas atpakaļ cept un vārīt, jo boss kliedza no virtuves.

atlikušo dienas daļu Moonika ik pēc piecām minūtēm bija virtuvē, jo viņai "kautko vajag" - vienreiz cukuru, tad krējumu, tad bļodu, tad dvieli..
(diezin kā viņa bez visām tām lietām divas nedēļas izdzīvoja?!)


enīvei - nāriņas un rūķīši it is, jo es nesaprotu tā cilvēka prāta ceļus, jo ja reiz man pasaka - esam tikai draugi, tad manā galvā tas skan kā "esam tikai draugi" un nekāds atpakaļsolis nav pieļaujams.

iespējams, ka kļūdos un tad, jāatdzīst, ka neko nesaprotu.

punkts, činčin.