If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Matejs - tas, kas dzīvokļbiedrs - man vakar vaicāja kādēļ es izdomāju mainīt darbu.

teicu, ka man apnika dzīvot cilvēku vidū, kas dzīvo ilūzijās un kam nav nekādas saskares ar realitāti. (viņs to protams nesaprata un noīdēja "ah, ok then..")

jāpaskaidro, ka iepriekšējā darbavieta bija kafejnīca diezgan pārbagātu cilvēku apdzīvot pilsētelē un vienmēr tiešss kontakts ar klientūru un sarunas, kas tukšas, jo kattru dienu vieni un tie paši cilvēki vaicā kā klājas kas jauns un tad saruna automātiski parslēdzas par laikapstākļiem (jo nekā vairs nav ko teikt, jo man pofig, bet viņi nezin ka man pofig tādēļ domā, ka man nav ko teikt). tā katru dienu trīs gadus no vietas. tie paši cilvēki. un cilvēki tip gudri - rakstnieki, aktieri, žurnālisti, producenti, politiķi, baņķieri, ārsti utt utjp.. viņi lasa avīzes un pa retam iesaistās piesardzīgās sarunās par politiku, tad runā par saviem bērniem, ģimeni, dažkārt atved apskatei atvasītes utt utjp...

garlaicīgi tas viss. īstā dzīve ir tur ārā, bet viņi to nezin, jebšu negrib zināt.

es zinu un tādēļ man pretīgi diendienā atrasties vidē, kur domas mākslīgi sterilizētas.

tā saprašana nenāca uzreiz.

bet labi, ka nāca, jo happy esmu starp ķīniešiem un pakistāniešiem un krieviem un latviešiem un visiem citiem eirobuma upuriem, kas ir īsti un spēj no parasta "Hi!" pārlēkt patiešo uz sava dzīvesstāsta izklāstu un ieraut mani pārinteresantuma ekstāzē.