Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

armijas laikos francijā man bija draugs no Senegālas.
tas bij viens no vislabākajiem pārtijbiedriem ever, jo dzēra tikpat cik poļi un leiši kopā ņemot un viņam bij miljons joku par jebkuru tēmu.

vienvakar sēdējām un dzērām un sākām runāt par rasu atšķirībām.
un viņš ar pavisam nopietnu ģīmi paziņo, ka mīts par to, ka melnie cilvēki ir netīri nemaz nav mīts un, ka jebkurš sevi cienošs āfrikānis dušā velkas divreiz dienā.
lai pierādītu savu apgalvojumu viņš leiša skapī sameklēja kokvilnas ausu bakstāmo, saslapināja un parīvēja uz leiša ādas - nekā, tad samitrināja otru kokvilnas galu un parīvēja uz savas - melns.
tas esot dēļ tā, ka viņu ādā ir pigments, kas nemitīgi atjaunojas un atmirušās daļas turpat uz ādas arī paliek un lēnām pūst.

bet stāsts te par dušu un sevis cienīšanu.
mums darbā nupat pieņemta melna meitene.
nedaudz jocīga, bet labs strādnieks.

un man ir aizdomas, ka viņa nav mazgājusies jau nedēļu, jo šodien tuvāk pa 5 metriem viņai pieiet nevarēju - smaka tāda, ka uzreiz slikta dūša.
un ja tikai man tā..