Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

vakardienu es pavadīju pie televizora ar kamīnu pie pēdām un milzīgām tējas krūzēm visapkārt.

no desmitiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā mana vienīgā fiziskā aktivitāte bij divreiz ielēk mašīnā un aizbraukt dabūt vēl filmas un cepumus un čipsus.

es noskatījos sešas tupas filmas, kas patiesībā nemaz tik tupas nav, jo pastāstīja ļoti daudz par mani pašu.

proti - lai cik interesanta/neinteresanta filma nebūtu, tās varonim vienmēr bija kautkāds mērķis, kautkāda darbības motivācija.
nu nevar uztaisīt filmu, ja tās galvenajam varonim viss pofig un nekas neinteresē.


un tad manī piedzima jautājums - vai es dzīvoju pareizi, dzīvojot dziļā vienaldzībā?
par mani noteikti neviens nevarētu uzrakstīt grāmatu, jo viss, kas notiek, notiek manī pašā, jo es esmu kā tāds iesūbējis jūras ezis, kas saceļ spuras, ja ir kāds uzbudinājums, bet paliek tur, kur visu laiku bijis - dibenā (jūras).

man fiksi vajag mērķi, jebšu sūtību.
davai, ka fiksi kāds man iedod sūtību un pasaka, ka man tas vai šitas jāizdara - es uzreiz paklausīšu un sākšu darboties!
pioniera godavārds!