Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

viss ir slikti un visa dzīve ir fuipē, jo ikdienas esam pārstrādājušies, bet varbūt, ka tas tikai tādēļ, ka esam šobrīd noguruši - tā spriedelējām mājupceļā no darba.

un tad notiek kautkas par ko es joprojām esmu apmulsumā, jo jau gadu ar mani nekas tāds nebija noticis.
blondais reivu meitēns Kelly pēkšņi pabužina man matus un saka, ka rīt tak atkal viss būs labi.
ļoti sen man neviens tik vienkārši un mīļi nebija mierinājis.
tāpatvien - dēļ cilvēkmīlestības.

varbūt, ka man vienkārši vajag nedaudz mīļuma, nedaudz labestības, lai izkāptu - no šitās bruņmašīnas, kas traucas pa dzīvi un dusmīgi lūr, caur šaujamlūku, uz garāmgājējiem..