![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
alcoholic on 2010.05.23 at 21:55šodien braucu aiz muguras kādam vw passar caravan, kas vilkās nenormāli lēni, bet es kavēju darbu, apdzīt neiespējami, jo līkumulīkumi.
enīvei - es domāju kādēļ viņš tik lēns un ievēroju, ka auto piekrauts bērniem un to ratiņiem, blakus sēž sieva un kautko ļečī..
un tad es iedomājos, ka tāda tak ir mūsu dzīve. piedzimstam, ejam skoloties, tad dabūnam diplomu un dodamies darīt ko traku citā pasaules malā (ne visi) uz gadu vai trīs un tad atpakaļ rutīnā un tad sabīstamies no vientulības un sameklējam sev vīru/sievu, uzstumjam sev/viņai bērnu, nopērkam lielu auto (uz kredīta) nopērkam māju (uz kredīta - nubet! Tev ir 150000 kontā? a?) un pavadam lieliskas brīvdienas ģimenes lokā ar autiņmainīšanu, ratiņstumšanu, krišanu uz nerviem visai pasaulei, jo esam debīli - citiem (bērndebīli, jo bērni ir bērni un bērni dara visu, kas bērniem jādara - viņi ir bērnišķigi, bet saprotami tikai jums); tad dabūnam suni, tad krāpjam viens otru un bērni raud un mums vienalga (bet mums vienalga, jo beidzot esam iemīlējušies kādā, kas nav mūsu bērna māte/tēvs - esam iemīlējuši kādu bez saistībām un tas tak ir tik skaisti, sasodīts!) un tad izdomājam, ka ģimene ir svēta un tad atpakaļ zem vatētās segas pie sievas/vīra un tad izdomājam sev hobiju kas novirza domas no realitātes un ciešanām un ejam uz dabu, nākam mājās, pārguļam, aizmiegam, ejam uz darbu un nedomājam par to, ka esam kļuvuši par automātisku sevis nogalināšanas ierīci savā ādā, savas dzīves procesā.
ticiet - arī man kādudien tā būs un hwz kādēļ es to ļoti gribu, kaut apzinos ka tas nav labi.
instinkts sux.
enīvei - es domāju kādēļ viņš tik lēns un ievēroju, ka auto piekrauts bērniem un to ratiņiem, blakus sēž sieva un kautko ļečī..
un tad es iedomājos, ka tāda tak ir mūsu dzīve. piedzimstam, ejam skoloties, tad dabūnam diplomu un dodamies darīt ko traku citā pasaules malā (ne visi) uz gadu vai trīs un tad atpakaļ rutīnā un tad sabīstamies no vientulības un sameklējam sev vīru/sievu, uzstumjam sev/viņai bērnu, nopērkam lielu auto (uz kredīta) nopērkam māju (uz kredīta - nubet! Tev ir 150000 kontā? a?) un pavadam lieliskas brīvdienas ģimenes lokā ar autiņmainīšanu, ratiņstumšanu, krišanu uz nerviem visai pasaulei, jo esam debīli - citiem (bērndebīli, jo bērni ir bērni un bērni dara visu, kas bērniem jādara - viņi ir bērnišķigi, bet saprotami tikai jums); tad dabūnam suni, tad krāpjam viens otru un bērni raud un mums vienalga (bet mums vienalga, jo beidzot esam iemīlējušies kādā, kas nav mūsu bērna māte/tēvs - esam iemīlējuši kādu bez saistībām un tas tak ir tik skaisti, sasodīts!) un tad izdomājam, ka ģimene ir svēta un tad atpakaļ zem vatētās segas pie sievas/vīra un tad izdomājam sev hobiju kas novirza domas no realitātes un ciešanām un ejam uz dabu, nākam mājās, pārguļam, aizmiegam, ejam uz darbu un nedomājam par to, ka esam kļuvuši par automātisku sevis nogalināšanas ierīci savā ādā, savas dzīves procesā.
ticiet - arī man kādudien tā būs un hwz kādēļ es to ļoti gribu, kaut apzinos ka tas nav labi.
instinkts sux.