Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Paldies - nez - es šodien pusstundu pavadīju pirms darba vazājoties pa piesarmojušo Liepāju un smaidot... (tas bija tikai rīta cēliens) :) Domāju, ka mani pārspēt nav iespējams! It sevišķi, ja vēl tie, kuri man piesmaida un palīdz smaidīt! Tā, kā - mums nav vērts sacensties! :P

Tā jau man likās, ka tev aizķers mana piesiešanās vārdam alkaholiķis... Tas absolūti nebija tā - vnk piemērs... Ja zinātu, ka tev patīk daudz ēst iespējams teiktu, ka iešu pierīties līdz ūkai un tad pievemt kādu kaktu (man atkal jāsmejas) :D

Laimes motivācija ir pietiekami patiesa. Vnk nebūtu godīgi būt nepatiesi nelaimīgam! Ja mēs smaidītu tikai tāpēc, lai neviens nejautā, kāpēc nesmaidām... tad lūk tā jau būtu problēma! Mēs smaidām tāpēc, ka paši to gribam! Un lai jautā, kāpēc, kad katru reizi, kad mūs redz, mēs smaidām! :) Tas liek pasmaidīt vēlreiz!