If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Lūk, bet, ja es domātu - tam nav jēga? Ko es te smaidu? Viss ir viena liela cūku kūts un neviens to nemēž! Ai, labāk, iešu piedzerties un pievemt kādu katu! Bļāviens - nē! Tas arī absolūti neko nemaina!

Nē, dārgais alkaholiķi, es domāju un es domāju daudz... Savu pietiekami daudzo-mazo gadu laikā esmu secinājusi, ka nenesu prieku nevienam, ja neesmu... kāds ir tas vārds..? patīkama? Un jo patīkamāka es gribu būt, jo laimīgākai man patiesi ir jājūtas! Piemēram, šobrīd mani nomāc problēma, ka nevienam patiesi laimīgs cilvēks nav vajadzīgs, jo neviens nesaprot, kā tu ar smadzenēm, kuras pilda savas funkcijas - uztver un pārstrādā informāciju, brīdina utt - spēj priecāties? Un visticamākais, ka manas problēmas risinājums ir - ļaut cilvēkiem pierast pie tā, ka es varu pasmaidīt viņam tāpat - nekādu slēptu nolūku nevadīta, ka tajā neslēpjas ne flirts, ne vēlme pielabināties, ne pasmieties par viņu - absolūti nekas. Es vienkārši vēlos ar viņu padalīties savā priekā.

Pusi savas dzīves esmu pavadījusi būdama nelaimīga, neapmierināta, piekrāpta (un ne jau mīļotais to paveica), īgna... Nekāda labuma - absolūti nekāda. Pēdējā pusgada laikā esmu apdomājusi pietikami daudz, lai secinātu, ka man pietiek visa - naudas, draugu, mīlestības, sapņu un piepildāmu vēlmju un mērķu... Es labāk smaidu - tāpat, lai liktu kādam justies drošākam un pārliecinātākam par sevi, nekā sēžu saīgņojusies un biedēju viņu un iedzenu dziļākos kompleksos... Dots devējam atdodas!

Tu esi tāds, kādas ir tavas domas! Tāpēc nevajag teikt, ka laimīgs, priecīgs cilvēks melo sev! Tik pat labi es varu pagriezt otrādi tevis teikto un teikt, ka tu arī melo sev! Ka tu tikai sev iestāsti, ka esi nelaimīgs!

Katram kokam divi gali!