If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

tik sen man nebija bijusi tā sajūta, kad sareibst galva, kājas kļūst kā pārvārīti makaroni un sirds dauzās uz 500 sitieniem minūtē..

un tas viss viņas dēļ.


diezgan jokaini līdz šim viss bijis, jo strādā viņa veikalā, kur iegriežos ik dienas vismaz reizes trīs (jāopērk burkāni, tad piens, tad cigaretes..) un reiz viņa uzsāka sarunu un tā tas viss sākās - tās necilās kamēr-skaita-sīknaudu sarunas. nelielas, bet patīkamas.
un šodien viņa atnāca padzert tēju kafejnīcā kurā strādāju. kopā ar draudzeni. sēdēja viņa pusstundu un - ticiet man - tā bija visgarākā līdz šim piedzīvotā pusstunda kopš 1978.
nekas tā ar nenotika - mana rutīnas laipnība un viņas divdesmitgadnieces apmulsums.


tik kautkas ar manu vecā muļķa sirdi bij sagājis grīstē uz nākamajām 125 minūtēm - es vairs nespēju būt es pats un sajūta tāda, ka lidoju kautkur huj viņ zin kur.

koroče morāle - vecais stulbais es ir sagājis bišķi sviestā, jo viņai tak nevajag mani un man nepavisam nevajag viņu.

bet tas par pamatojumu kādēļ man tagat jāpiedzeras, jo es saprotu, ka mans vilciens ir aizgājis - es esmu tikdauz izdzīvojis un sapratis, ka no kādreizējā romantiķa esmu kļuvis par neciešamu ciniķi attiecībā uz itvisu. alkoholisms to tikai pastiprina. un labi ka tā.