If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

man šķiet, ka šī šķiršanās ir viens no cēlākajiem manas dzīves lēmumiem.

es skaidri apzinos, ka esmu alkoholiķis.
es skaidri apzinos, ka nekad nebūšu spējīgs būt labs ģimenes tēvs, mīlošs vīrs. Apzinos, ka vienmēr visam pa vidu būs pudele. Neizbēgams fakts. Pat, ja vilkšos ik piektdienu uz AA un mēģināšu pārtraukt, pat j šūšu sevī ampulu - es vairs nebūšu es - vienmēr īdzīgs, nikns uz kautko... un tā diena, kad pārvilkšos mājās sadzēries un nikns uz sievu par nolaupīto brīvību nebūs aiz kalniem.


es esmu pārpilns mana vectēva gēniem, kas no pilsētas pārvācās uz dziļiem laukiem, kopā ar savu daiļavu, uzstūma sešus bērnus, strādāja smagi cūku fermā un tad iksvētdienas vīna pudele pārauga četrdienniekos, piecdienniekos, mēnešos... reizi mēnesī viņs brauca uz Ventspili. Viens. Uz pāris dienām. Tāpat vien - gulēt viesnīcā un dzert krogos. Es viņu ļoti labi saprotu, jo viņam gribējās atgūt to, ko pazaudējis - visu mīlēts party animal! Taču viņa dzīve izveidojās citādi, tikai tādēļ, ka iemīlējas (well - es ar būtu bez prāta dēļ manas omes piecdesmit gadu atpakaļ! :D ) un nolēma, ka spēs būt savādāk, cerēja, ka spēs mainīties.

Bērni izauga. Trīs dēli - dzērāji - un trīs meitas, kas prātā sapisušās tiktāl, ka necieš pat, ja vīrs vakarā izdzer pudeli alu.

man diezgan labi pat\ik, ka atkal esmu single.