Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

un tad vēl visa šābrīža situācija, kad esmu satstapis visburvīgāko sievieti uz pasaules, kuru daži nauzskata par burvīgu dēļ kompleksu kaudzes, sievieti, kas man sekos kaut es nolemtu doties visneiedomājamākamajā....

es esmu sastapis VIŅU.

un viņa šobrīd ir tik tālu, un es esmu tik ļoti noilgojies.
un es esmu viens un viss šis bardaks, kuru neviens nekad nesapratīs, jo tikai es viens dzīvoju manu dzīvi. MANU. savu. dzīvi.

man ir vecāki, kas dzīvo dzīvi. kas nolēma par labu agriculture, jo tas toreiz (1970) bij modē.
viņi cenšas.
viņi atdeva divām meitām visu.
man nepaveicās, jo tolaik nebija ko dot, bet deva tāvaitā.

es mīlu savus vecālkus, bet nekādi nespēju izskaidrot viņiem, ka man šobrīt nav laika nedēļu ilgam atvaķlinājumam viņmājās.
pēdējoreiz biju uz vectēva pēcbērēm.

pirms diviem gadiem.


es esmu slikts dēls - zinu, bet man nav iespēju laboties, jo man pienākas būt apzinīgam strādniekam.
man riebjas apzin'igums, ko esmu guvis no šīs pasaules.
ļoti riebjas.

tikai vairs nezinu kā dzīvot savādāk.








.