Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Nīca. 2006 gada vēls rudens.

Ceļmalā piestāja melns Hummer džips un pusatvērtā logā parādījās milzīgs, rētām klāts skūts pauris. Kurp dodaties?, Maneks pavaicāja.
Meitēns samulsa, bet viņas ceļabiedrs teica, ka abi gribot apskatīt pilsētu un rīt no rīta doties tālāk uz Barcelona.
Maneks pamāja, lai kāpj iekšā.
Puika iesēdās priekšējā sēdeklī, bet meitēns iekrita mizīgajā ādas krēslā blakus man, gandrīz izšļakstot manu ruma-kolas kokteili, ko malkoju no saburzītas Insomnia kafijas glāzes. Prātīgāk!, es iesaucos un sameklēju uz grīdas pudeli ruma, tukšu glāzi un piedāvāju mūsu jaunajiem līdzbraucējiem. Viņi atteicās. Ielēju sev tīru rumu, jo kļuvu nervozs. Tā īsti nesapratu kādēļ Manekam vēļ būtu vajadzējis ņemt mašīnā kautkādus stopotājus. Situācija jau tāpat bija pietiekami sarežģīta un nebija nekādas vajadzības to sarežģīt vēl vairāk. [..]



Stāsts par kādu vakaru, kas bij nolemts dziļām pārdomām par dzīvi, īstenību, kļūdām un risinājumiem, bet pārvērtās burvīgās sarunās un vīna/šņabja kokteiļos līdz rītausmai.

Izguldinājām, pabarojām un padzirdījām divus piedzīvojummeklētājus no krievijas un atslābinātā prātā atradām risinājumu mūsu problēmai.

Dažkārt darot labu citiem, brīdī, kad viss ir šķērsām, prāts atmaigst un pagaist stress un lietas atgūst to patieso krāsu.


Vēl joprojām abi ir mūsu labi draugi un aicina ciemā.
Viņa ir modele kādā Parīzes fotoaģentūrā, bet puika atvēris savu datorveikalu StPetersburg.