Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

man pēdējā laikā ir dusmas. daudz dusmu.
uz sevi, uz viņu un uz dzīvi kā tādu, jo nekas nav tā īsti pareizi.
tāda sjūta, ka nekas nav kārtībā.

bet iespējams, ka tas tikai nogurums no sevī meditācijas, kas sniedz nemitīgu pašlaimības sajūtu dzīvojot ik brīdi.
tāda kā konstanta sev melošana, ka viss taču ir labi un viss būs labi. noslēgšanās no apkārtējā un -iem.

viss tas (8 mēneši gaidību mokās, cerībā uz kautko, bet varbūt tikai sevis mānīšana - joprojām neesmu sapratis kādēļ daru to, ko daru) būtu bijis neiespējami, ja vien kautkad ļoti ļoti sen (nu vismaz 6000 gadu pirms jesus!) kāds gruzīns nebūtu sapūdējis spaini vīnogu un, savā gruzīņa neprātā, paprovējis galarezultātu...


alkohols ir labi.
baudiet ar mēru!
(pēdējais uz mani neattiecas, jo es zinu savu mēru - dzeru līdz krītu!)