Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

reiz te ieburkšķēju kautko par krāpšanu un to, ka man to nepavisam negribas un, ka es mu uzticīgs un man ir bezmazvai nimbs ap galvu un tā tālāk.

bet ir viena lieta. Ikdienas (tiešām ikdienas) tas viss sabrūk pīšļos vismaz uz piecpadsmit minūtēm, jo kefejnīcā ienāk viņa un.. es pat nezinu viņas vārdu, viņa zin manu (easy, jo tas rakstīts uz rēķina izdrukas), viņa smaida, viņa ir burvīga, viņa ir kā no pasakas un viņa strādā blakus veikalā un viņa braukā ar vecu, apdauzītu nissan micra (zaļu) un ... ir kautkas, kas katrureizi notiek, kad viņa ir tur... mēs skatamies cieši viens otram acīs un tas viss ilgst tikai dažus acumirkļus, bet tas notiek un tad viņa pasmaida un es ar un tad mēs samulstam (ikdienas!).. un tad ir tā, ka kājas kļūst ļenganas un, noskatoties pa logu kā viņa aiziet, gribas skriet pakaļ un piedāvāt aiziet uz dažiem drinks lokālā pub..

un tā jau gandrīz pusgadu no vietas.
oh stupid old me...