Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Beatrisei bija divdesmit gadu, kad viņa sajuka prātā.
Vasaras atvaļinājumu pavadīja pie radiem Mexico un atpakaļ atbraucot širmes bij aizbraukušas un nācās gadu pavadīt atveseļošanas iestādē (man drausmīgi patīk tas jēdziens "atveseļošanas iestāde" un es vienmēr esmu teicis, ka nekad nevar tā īsti zināt kurā žoga pusē ir jukušie), jo, kopš agras bērnības vecāku saudzētais, prātiņš nespēja sagremot tur piedzīvoto rasu naidu, nabadzību un neskaitāmās uzdzīves.
Man par prieku, viņa bija gandrīz vienīgā no paziņu loka, kas nekad neatteicās no "četras pintes pa daudz" padzerstīšanās Marseļas krodziņos, tas viss kopā ar Xanax, protams.
Jāsaka, ka tik dziļas sarunas man vēl dzīvē ne ar vienu nav nācies izbaudīt - viņa bij jukusi, ne stulba.
Viņa joprojām ir lieliska un katru valentīndienu sūta man aizkustinošas kartiņas.