If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

pēc savas ikdienas kafijas, onkulis pienāca un iespieda man saujā 50 euro nadaszīmi, sakot, paldies par laipnību, šodien tā esot retums!
Es apmulsu un neko vairāk par dumju paldies nespēju izdvest.

Nudien tas mani aizkustināja, jo onka nav no tiem, kas braukā milzīgos auto vai kā tā - pensionārs...


---

Un tad es iedomājos par mana pēdējā ieraksta komentētāju, kas no visa manis šeit sarakstītā izlobījis, ka es esmu necilvēcīgs radījums, kas strebj alkoholu vienā laidā, dauza pensionārus un ienīst visu dzīvo.
Protams tā ir mana kļūda, ja kādam tāds iespaids par manu esību ir izveidojies, bet patiesībā, ja satiksiet mani uz ielas, būsit patīkami pārsteigti, jo, uz 180 centimetru miesas balstītā, skūtā paura, pavērtīsies plats, sirsnīgs smaids, kas paudīs neviltotu sirsnību.
Es esmu teicis, ka ienīstu cilvēci - tā ir taisnība, man riebjas tas, kas no mums sanācis - tāda draņķu masa, bet pie tā nav vainīgs katrs atsevišķs indivīds un to es ļoti labi saprotu. Es arīdzdzan apzinos, ka ir ļoti maz patiešām ļaunu cilvēku un, jāatdzīst, ka ne reizi man tādus nav gadījies sastapt, jo pat kabataszaglim ir sirds un nopietna sociāla motivācija ļaunuma nodarīšanai.
Savā ziņā es esmu neciešami naivs un gatavs svaidīt cilvēkmīlestību pa labi un pa kreisi un tādēļ ļoti bieži jūtos vīlies, jo nav gaidītā bubemarnga efekta - cilvēce mani nemīl, jo es nespēlēju pēc noteikumiem, bet mani mīl cilvēki, kā indivīdi, jo es dodu viņiem tieši to ko viņi gaida - es viņus pamanu.

---