Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

bikšainais pēc pusgada-gada brauks dzīvot atpakaļ uz Berlīni.
ir sarkastiski risināt sarunas par nākotni zinot, ka man ir diezgan strikta nostāja palikšanā, viņam - aizbraukšanā. laiks visu rādīšot.. mhm. parādīs dibenvaigus, to jau es zinu. varbūt tamdēļ, ka zināms, ka laiks mums ierobežots- no vienas puses ir zaļā gaisma krišanai, no otras - apziņai, ka šis cilvēks..varbūt ir lemts, bet NAV lemts.
15 dienas ir cits stāsts, bet, kad mūs noliek izvēles priekšā atliek vien vai nu uzreiz atmest ar roku cerībā, ka pēc pakaļas žmodzīšanas un aizmiršanās sāpes mazāk, vai arī ļauties neprātīgam ārprātam aizmirstot par laika ierobežotību un bezgalību! aizmirstot pienākumus, gaidīto rīcību, ētiku..pofig ko! zin` laikam to teikšu pirmo reizi mūžā (crams ne pēdējo) bet TAS IR TIK SASODĪTI SKAISTI!!! (un kā zināms..viss skaistais nevar turpināties mūžīgi. tā kā "spasibo, gospoģ, ka uzreiz norādīji kak nam bikj i skoļko un nas vremja".

ņirgājoties - vismaz zini ka tuvākās 15 dienas nav vērts no gultas kāpt laukā :)