Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

īstas dzīves šodienas pasaulē ir palicis pavisam maz.
pasaule ir tik pārpilna visādu laicīgo vīrusu, kas ieperinās un vienā mirklī mēs aizmirstam savu sūtību uz zemes - nomirt.
mēs pērkam visus tos sūdus, ņemem kredītus, apkraujamies ar saistībām un problēmām..
velkamies nedēļas nogalēs uz naktsklubiem, kur katru nedēļu viens un tas pats, izrādīt savus kreklus ar televizorā redzētu piktogrammu un domājam, ka esam labāki, kā viss tas vairums, kas dara tieši tāpat...
pērkam milzīgus, pēc fabrikas smirdošus, auto, kas pāris gados zaudē 30 procentus no ieguldītā..
būvējam mājas, kas sabruks pirms mūsu mazbērni būs izauguši no savām trešajām biksēm...

kautkas kautkad aizgāja šķērsām.

kapitālisms esot lieliskākais veids kā ātrā veidā sasniegt progresu.
taču kam mums vajadzīgs progress?
vai mums tiešām vajadzīgs progress, jeb vai laimīgi nodzīvotas dzīves?