Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Esmu pamodies. Dzeru kafiju no, godīgi izmantotu peruāņu, plantācijām. Smēķēju. Zirneklis joprojām guļ ievīstīts prezervatīvā.

Brīvdiena. Diena, kas kaut kā jāpavada. Jāaizvada. Gribas piedzerties. Atkal. Ļoti. Tikai slinkums vilkties uz vannas istabu, mazgāties un ģērbties un tad iet līdz krogum un liet sevī desmitiem pintes līdz sasniegšu gaidīto - reibums. Domāju, ka vēl pasēdēšu tepat savās CalvinKlein apakšbiksēs, pasmēķēšu Marlboro un paskatīšos uz zirnekli. Aizdomājos, ka varbūt man vajag mājdzīvnieku. Tas pat varētu būt zirneklis. Vēlams beikts zirneklis. Varbūt paturēšu šo pašu, tikai viņš pirms tam jānomazgā.

Labprāt pasāktu šodien kautko ko sauc par SocialDrinking. Man ļoti patīk šis jēdziens, tā ir lieliska atruna visiem, kas cenšas noslēpt savu alkoholismu. Kad kāds tādiem cilvēkiem vaicā Vai Tu dzer?, viņi parasti atbild, ka reti, tikai kompānijas pēc. Reti - četras reizes nedēļā, kompānija - vienmēr var atrast. Tā nav mana tēze, bet tas ko esmu iemācījies Anonīmajos Alkoholiķos. Tas bija jautrs laiks kopā ar viņiem. Divas reizes nedēļā stāstījām par savas dzīves lielajiem kodieniem, smējāmies kā traki un noslēgumā tomēr atdzinām, ka tā dzīvot vairs nedrīkst un visi sadevusies rociņās palūdzām Dievu. Nekāda lielā jēga no tām tikšanās reizēm nebija, taču tur es ieguvu jaunus draugus ar kuriem vēlāk rīkojām jautras iedzeršanas līdz bezsamaņai.