Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Man ir 44 un es esmu izdzīvojis dažas dzīves par ko nekad bērnībā pat nespēju iedomāties.
(Ne tā līdz galam izdzīvotas, bet tomēr..)

Kad jutu, ka uzbrūk rutīna, vai nāve, tad muku prom.
(Un es joprojām nezinu kā tas ir - nomirt, dzīvot rutīnā..)

Šobrīd ir tāda kā stāvēšana malā un domāšana par to kas un kā tālāk.
(Tāda kā pagaidu safe house iekš visa tā bardaka kas visapkārt notiek..)

Mums visa pagājusī nedēļa brīva, jo ķīnieši neatsūtīja velo rāmjus un fabrika uz brīdi bij spiesta pārstāt produkciju.

Četras dienas alkoholizēšanās un tad 3 dienas PlayStation.

Vakar izvilkos realitātē nopirkt kautko veselīgāku kā pica un ūdens. jo housemate teica, ka jūtas vientuļš.

Rums. Kola. Steiks.

Novilkos lejstāvā, iemaisīju drinkus, bet saruna ar housemate ilga pusotru minūti kurā viņš teica, ka man esot datorspēļu atkarība.

Tad viņš bij atpakaļ telefonā un sūtīja arbūzus un sirsniņas kautkādām poļu čiksām iekš TikTok...

Nu un tā tas šobrīd notiek - mēs alkstam socializēšanos, bet nesocializējamies

Pablo atkal ir ievācies viesistabā.

Pirms nedēļas izmetu, bet Roberta mīkstā sirds viņu šodien ielaida atpakaļ.

Sēž uz dīvāna, ēd manu biešu zupu un murrā.

Es vairs nez ko ar tiem poļiem iesākt...