Current Music: Yello: Pinball Cha Cha
kautkad pašos šīs dienasgrāmatas pirmsākumos es paziņoju, ka šis ir eksperiments, kur baltā žurka esmu es pats.
neapzināti esmu pieturējies pie šīs vadlīnijas visus šos gadus.
un pētījums joprojām nav galā.
man joprojām nav tā īsti skaidrs vai alkoholiķis spēj sadzīvot ar ikdienu un visu normālu cilvēku padarīšanām, neizkrītot no dzīvošanas vagona un nebeidzot dzīvi uz ielas ar piečurātām biksēm ikrītus..
jāturpina eksperimentēt.
činčin.
neapzināti esmu pieturējies pie šīs vadlīnijas visus šos gadus.
un pētījums joprojām nav galā.
man joprojām nav tā īsti skaidrs vai alkoholiķis spēj sadzīvot ar ikdienu un visu normālu cilvēku padarīšanām, neizkrītot no dzīvošanas vagona un nebeidzot dzīvi uz ielas ar piečurātām biksēm ikrītus..
jāturpina eksperimentēt.
činčin.
un būtu ļoti netaisnīgi, ja saviem lasītājiem nepaskaidrotu, ka aizvakar es salūzu.
joprojām nespēju sev izskaidrot savu rīcību, bet fakti ir pretīgi:
Karolīna ar savu māsīcu sēdēja restorānā, kurā strādāju, kopš septiņiem. Nespēju sagaidīt brīdi, kad beigšu darbu. Beidzām ap pusnakti, pa vidam dumjš ķīviņš ar vienu no oficiantēm, saruna ar menedžmentu par notikušo (nekas nopietns, bet viņa bij nolēmusi, ka būs drama-queen tovakar), sakāpām mašīnā un braucām uz krogu. un sapratu, ka man vajag šņabi. un šņabim ir NĒ kopš 2008 gada. dzēru daudz. smējāmies daudz. viss labi līdz brīdim kad jādodas mājup. piecu minūšu gājiens, bet hwz kas manam prātam lika domāt, ka man vajag braukt ar auto, ka es nedrīkstu savu Celica tur atstāt..
nu un tad es uizvedos muļķīgi, sakot, ka man pavisam noteikti jāved tas auto mājup, melojot miljons iemeslu kādēļ..
tā, laikam, bij šņabja iedarbība, jo parasti es nekad (vairs ne, kopš 2003 gada) nebraucu dzērumā.
rezultātā - beibe dusmīga, pārējie nesaprot, kas notiek, dodamies mā pie siervietes ko mīlu, tad nakts vidū ceļos un dodos uz saviem apartamentiem bez paskaidrojuma...
nākamā diena abpusēja apjukuma pārpilna un saruna, kas nepiekā nenoved tādēļ mežonīga mīlēšanās, pica un dokumentālas filmas par amazones džungļiem...
un es joprojām nesaprotu - viņa nesaprot -, kas ir tas kas notika, jo ir tā, ka pirmoreiz es jūtos pavisam labi apznoties faktu, ka mana sirds ir lamatās, es negribu viņu sāpināt, es negribu būt muļķīgs, bet es nezinu kas ir tas, kas lika manām smadzenēm izdomāt ko tik nepiedienīgu situācijai...
iespējams tas tādēļ, ka pēdējā laikā viskautkas notiek un esmu noliedzis sev par to domāt, jo tas traucē būt dzīvam.. un mans sarūsējušais auto ir vienīgais, kas to visu ir dzirdējis un izjutis uz savas ādas, jo nevienam citam es neesmu gatavs stāstīt VISU patiesību, jo neviens cits to nespētu izturēt..
mans auto ir kā tāda baznīca, kas uzklausa un saprotoši klusē..
un kā lai atstāj savu baznīcu kautkur kautkādā vientuļā stāvlaukumā?!
es apzinos, ka tas diezgan jocīgi izklausās, bet tā nu tas ir..
nutad činčin par baznīcām!
joprojām nespēju sev izskaidrot savu rīcību, bet fakti ir pretīgi:
Karolīna ar savu māsīcu sēdēja restorānā, kurā strādāju, kopš septiņiem. Nespēju sagaidīt brīdi, kad beigšu darbu. Beidzām ap pusnakti, pa vidam dumjš ķīviņš ar vienu no oficiantēm, saruna ar menedžmentu par notikušo (nekas nopietns, bet viņa bij nolēmusi, ka būs drama-queen tovakar), sakāpām mašīnā un braucām uz krogu. un sapratu, ka man vajag šņabi. un šņabim ir NĒ kopš 2008 gada. dzēru daudz. smējāmies daudz. viss labi līdz brīdim kad jādodas mājup. piecu minūšu gājiens, bet hwz kas manam prātam lika domāt, ka man vajag braukt ar auto, ka es nedrīkstu savu Celica tur atstāt..
nu un tad es uizvedos muļķīgi, sakot, ka man pavisam noteikti jāved tas auto mājup, melojot miljons iemeslu kādēļ..
tā, laikam, bij šņabja iedarbība, jo parasti es nekad (vairs ne, kopš 2003 gada) nebraucu dzērumā.
rezultātā - beibe dusmīga, pārējie nesaprot, kas notiek, dodamies mā pie siervietes ko mīlu, tad nakts vidū ceļos un dodos uz saviem apartamentiem bez paskaidrojuma...
nākamā diena abpusēja apjukuma pārpilna un saruna, kas nepiekā nenoved tādēļ mežonīga mīlēšanās, pica un dokumentālas filmas par amazones džungļiem...
un es joprojām nesaprotu - viņa nesaprot -, kas ir tas kas notika, jo ir tā, ka pirmoreiz es jūtos pavisam labi apznoties faktu, ka mana sirds ir lamatās, es negribu viņu sāpināt, es negribu būt muļķīgs, bet es nezinu kas ir tas, kas lika manām smadzenēm izdomāt ko tik nepiedienīgu situācijai...
iespējams tas tādēļ, ka pēdējā laikā viskautkas notiek un esmu noliedzis sev par to domāt, jo tas traucē būt dzīvam.. un mans sarūsējušais auto ir vienīgais, kas to visu ir dzirdējis un izjutis uz savas ādas, jo nevienam citam es neesmu gatavs stāstīt VISU patiesību, jo neviens cits to nespētu izturēt..
mans auto ir kā tāda baznīca, kas uzklausa un saprotoši klusē..
un kā lai atstāj savu baznīcu kautkur kautkādā vientuļā stāvlaukumā?!
es apzinos, ka tas diezgan jocīgi izklausās, bet tā nu tas ir..
nutad činčin par baznīcām!