Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

pirms kāda laika pamanīju ka man sāk augt riepa.

nolēmu, ka vienu dienu nedēļā neēdīšu.

bet tas ir diezgan mokoši, jo man tak tā alkoholdiēta un dzert tukšā dūšā ir reiboņi.

ak dies..

pamodos,
pabaroju kaķus,
nopļāvu zāli,
sagrābu lapas,
ievaskoju auto,
iztīrīju zobus,
aizvedu pudeles,
nopirku vīnu

dzeru, jo visu esmu izdarījis un vairs darīt navko.

visi kliedz, ka man vajag bērnus un sievu.

sieva ir fuipē doma, bet bērni būtu labi - tad būtu par ko rūpēties, skolot un priecāties, tad būtu kāds, kas vecumdienās man pamperus apmainītu..


adoptēt tak nevar, jo esmu vietuļš dzērājs.
es nez - kā vēl var dabūt bērnus bez sievas?

ir tas mīts, ka katram mums kautkur dzīvo mūsu otrā puse.

pieņemu, ka es viņu jau esmu saticis.
nu pakniebāmies 5 gadus un izdomājām, ka jāiet katram savs ceļš uz brīdi

tad viņa satika kādu, kas viņai pielaida bērnu un tagat viņa ir piesieta starp divām kalnu grēdām kautkur Alpos ar bērnu klēpī

nu un tā es te sēžu uz salas un domāju ko darīt tālāk, jo vientulība sāk krist uz nerviem un alkohols arī vairs nemaz nemaz nepalīdz.

vai ir iespēja, ka kautkur ir vēlviena otrā puse?

es nez.

laikam jau viss jānovienkāršo līdz kaulam un jāsameklē kautkāds cālis, jāpielaiž bērns un jānopērk tāda māja kā visiem un pelēks volvo, jāpierakstās golfa klubā...



bet pag - tā tak nedrīkst.
vai drīkst?