If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

pamodos ar fuipē sajūtu, jo tā dažkārt gadās.
man tai nekad (gandrīz nekad) nav jāmeklē cēlonis - es to jau uzreiz zinu.

tādēļ pabužinu olas, novelkos dārzā, sasveicinos ar kaķiem un aizsmēķēju.

Labrīt.

es, goda vārds, šovakaru biju nolēmis pavadīt skaidrā lūrot debīlas filmas, bet tad mājupceļā piezvanīja tēvs.

viņš slauca tobrīd govis un teicās izkapājis vienatnē (stallī) puspudeli ruma un viņam sagribējies man piezvanīt.
un viņš teica, ka esot visu nedēļu domājis par to, ko es tovakar teicu, kad viņš jautāja kam es dzīvojot; todien es teicu, ka sev un tikai tā, lai man nesāp un nesāpinot nevienu.
tovakar viņš mainīja tēmu un pacēla glāzi un sāka stāstīt par medībām.
šovakar viņš teica, ka esot sapratis ka tā vajag un tā ir pareizi, bet esot tik grūti visu dzīvi būt patiesam pret sevi pašu un citiem, dažam paiet gadu desmiti līdz to iemācās un tad, kad cilvēki attopas, tad jau viss ir sadirsts lupatu lēveros..

iespējams, ka man ir izdevies.

bet šovakar es gribētu būt tur - tanī stallī - un kapāt rumu ar tēvu.

šobrīd man toč ir depresija.

un hwz ko iesākt, jo nav jau ko iesākt un patiesībā neko iesākt negribas.
pat sēdēt un lasīt vairs negribas.
gulēt negribas.
neko negribas.

labi, ka man rīt kautkur jābrauc un kautkas jādara, citādi brīvdiena varētu pārvērsties traģēdijā cibas lasītājiem, jo spamotu visu nakti un dienu - līdz jums jāvemj.

ikreiz, kad ir tā kā ir, tad ieslēdzu Twitter, bet tad uzreiz vēl sūdīgāk, jo, izrādās, ka sekoju visgruzīgākajiem cilvēkiem iekš pasaule.

fuck you, pasaule.


kur ir pazudis pozitīvisms?

p.s. pat ziemas_spoks ir atmetis savu "pasmaidi arī Tu!"


fml.