If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

ienāk bārdains onkulis, pasūta kafiju un apsēžas pie galdiņa, atver somu un izvelk Kindle un sāk lasīt.
mēs ar kolēģi uzreiz kā mušas ap sūdu un davai prasīt lai parāda un pastāsta ko domā un vai labs diezgan utt utjp...

tieši piecas min pēc tam, kad beidzām spīdzināt apmeklētāju, mēs, uz darba iPhone, abi sev bijām pasūtījuši pa Kindle!

p.s. fkn, nu neesmu es visādu huiņu fans, bet iMac ir spēks un Kindle ir spēks. viss pārējais gan sux.

vakar paprasīju kaimiņam, lai veikalā paķer man pudeli Cotes.

šis paķēra un lepns, ka atradis man vīnu pa - 4.99.
šovakar atveru un fkn manky...

atcerējos ungāru draudzenes un vājprātus iekš naktsklubiem ar vīna/cocacola kokteiļiem.

nuvo - nutad es šobrīd bīstos vīna Dievu sodību, jo esmu sajaucis to sūdu ar cocacola un rezultāts ir fkn labs (tb - dzerams).

p.s. neies tak liet ārā! 4.99!!! :D

ir kāds skuķis no kaimiņu kvartāla, kas savā auto dažkārt rītos piebrauc pie galvenās ielas luksafora tieši tai brīdī, kad es un tad mēs spiežam pedāli grīdā un mums ir ikrīta dragrace līdz otram luksaforam, kur jāstājas un abiem smiekli, un tad viņa nogriežas pa labi, bet es pa kreisi...
nav ne jausmas kas viņa ir bet es zinu, ka tajās dienās abi sākam/kavējam darbu vienlaicīgi.

enīvei - šorīt sapnī starp diviem modinātāja snooze es viņu redzēju sapnī un viņa sēdēja uz vannas malas un lakoja nagus. es cītīgi birstēju zobus un tad izspļāvu putas un teicu, ka man ļoti gribētos šobrīd uzsēdināt savu dzīvi uz ragavām un aizvilkt uz mežu. viņa teica, ka vēl jau nav pa vēlu un tad atkal zvanīja modinātājs.

šorīt viņas nebija, bet es noteikti būtu atskrūvējis logu un teicis, ka mums kādudien jāpamostas agrāk un jāsadzer kafija.

tā - pirmais sūds pagalam.
otrajam jau rīkle pušu un asinis virmo manā glāzē.

kādēļ mēs konstanti apreibinamies? un kādēļ mēs kļūstam debīli, ja neapreibinamies?
(jautājums attiecināms uz ikvienu, ne tikai mani, jo esmu pamanījis, ka cilvēkiem prāti aiziet iekš tutū pasaule arvien biežāk un viņi ir apjukuši un nesaprašanā un sāk melot, ja kādu laiku padzīvo skaidrā. par tiem, kas nedzer vispār es te nemaz negribu klavieri klabināt, jo viss jau tāpat skaidrs - tutū kopš dzimšanas)

tieši pēc nedēļas es sēdēšu pieputināta meža vidū ar nissan note GPS kā vienīgo savienojumu ar ārpasaule, strebšu vīnu vecāku virtuvē pie galda, un man visapkārt būs papīrs un es daudz rakstīšu.
visapkārt būs sniegs un kliedzošs klusums, tikvien kā lapsu rējieni un tēva krākšana aiz sienas..

tas būs eksperiments, jo es šobrīd nekādi nespēju iztēloties vakaru bez interneta savā eksistencē. nekādi.

bet patiesībā internets tikai tāds māneklis vien ir - tāda kā maldīga drošības sajūta, jo šovakar 5, no 18 kontaktiem, ar ko ir par ko runāt, ir online iekš skype, bet es nerunāju, jo negribas, bet ir drošības sajūta, jo, ja sagribētos, tad būtu ar ko parunāt...

savtīgi tas viss - zinu, bet tas abpusēji, man šķiet.


un tad vēl atkarību atkarība - ciba - nez kā izvilkšu neko nepostojot nedēļu no vietas...

ja saņemšu kindle pirms brauciena, tad gan score!; bet ja ne, tad rakstīšu uz papīra un vēlāk iepostēšu uzrakstītā fotogrāfijas!