Current Music: It Wasn't Me-Jenny Lewis and the Watson Twins-Rabbit Fur Coat
beidzot padevos kapitālismam un uzinstalēju sev google chrome.
esmu sajūsmā. Safari, Firefox un Opera ir fuipē.
enīvei - ne jau par to stāsts.
kapitālisms.
tā ir lieta, kas mani tracina līdz nelabumam un liek man justies tik nožēlojami kā šobrīd jūtos. sistēma, kas dzenā cilvēkus pa apli un ik pa laikam iedod tiem konfekti un tad atkal uzšauj ar pātagu un mēs visi soļojam vienā solī dziedot vienu un to pašu dziesmu.
un tad es iedomājos, ka bija tak tik labi sociālismā! vismaz manas atmiņas. mani vecāki, piemēram, bij paspējuši uzstumt 3 bērnus, uzcelt māju un nopirkt divas mašīnas no konveijera un tas viss manā vecumā.
es dzīvoju kapitālismā un man ir nekas, ja neskaita to neierobežoto (neierobežojamo) brīvību, ko izmantoju dzīvojot kautkur tālu no ģimenes un draugiem un dienās, kad nevergoju maizei, es klikšķinu reload iekš facebook un dzeru franču vīnus.
vakar man darbadevējs sūdzējās, ka esot uzsācis veiksmīgu biznesu - nelielu kafejnīcu piejūras pilsētelē - jo esot gribējis sagrābt daudz naudas īsā laikā, bet no tā visa čiks vien sanācis, jo mazajiem uzņēmējiem mūsdienās nav nekādu izredžu progresēt, jo ienākumi tikai nodokļiem un pastāvēšanai. mūsdienās nodokļī paņem visu lieko. nodokļi atņem cerību izaugsmei. kādēļ?
un tad es ieleju vēl nedaudz vīna glāzē un domāju, ka diezgan ātri cilvēcei jāizdomā piektais risinājums (ir mums kapitālisms, komunisms, anarhija un monarhija) sabiedrības pastāvēšanas veidā, jo šitas mūs visus iedzīs kapā.
tai pat laikā šķiet, ka mēs pie šīs sistēmas esam pieraduši un viss ir cool un nespējam pat iedomāties dzīvi bez brendiem un monopolizāciju.
esmu sajūsmā. Safari, Firefox un Opera ir fuipē.
enīvei - ne jau par to stāsts.
kapitālisms.
tā ir lieta, kas mani tracina līdz nelabumam un liek man justies tik nožēlojami kā šobrīd jūtos. sistēma, kas dzenā cilvēkus pa apli un ik pa laikam iedod tiem konfekti un tad atkal uzšauj ar pātagu un mēs visi soļojam vienā solī dziedot vienu un to pašu dziesmu.
un tad es iedomājos, ka bija tak tik labi sociālismā! vismaz manas atmiņas. mani vecāki, piemēram, bij paspējuši uzstumt 3 bērnus, uzcelt māju un nopirkt divas mašīnas no konveijera un tas viss manā vecumā.
es dzīvoju kapitālismā un man ir nekas, ja neskaita to neierobežoto (neierobežojamo) brīvību, ko izmantoju dzīvojot kautkur tālu no ģimenes un draugiem un dienās, kad nevergoju maizei, es klikšķinu reload iekš facebook un dzeru franču vīnus.
vakar man darbadevējs sūdzējās, ka esot uzsācis veiksmīgu biznesu - nelielu kafejnīcu piejūras pilsētelē - jo esot gribējis sagrābt daudz naudas īsā laikā, bet no tā visa čiks vien sanācis, jo mazajiem uzņēmējiem mūsdienās nav nekādu izredžu progresēt, jo ienākumi tikai nodokļiem un pastāvēšanai. mūsdienās nodokļī paņem visu lieko. nodokļi atņem cerību izaugsmei. kādēļ?
un tad es ieleju vēl nedaudz vīna glāzē un domāju, ka diezgan ātri cilvēcei jāizdomā piektais risinājums (ir mums kapitālisms, komunisms, anarhija un monarhija) sabiedrības pastāvēšanas veidā, jo šitas mūs visus iedzīs kapā.
tai pat laikā šķiet, ka mēs pie šīs sistēmas esam pieraduši un viss ir cool un nespējam pat iedomāties dzīvi bez brendiem un monopolizāciju.