Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

visu rītu tusēju ar onkuļiem, kam rokas viscaur eļļā - mēģinājām saprast, kādēļ Zara spīdina orandžo gaismiņu un kliedz, ka sirdij nav labi.
tad izdzērām pa alum un nolēmām, ka Zara tāda tipiska beibe vien ir - grib uzmanību un kārtīgu pisienu rorēs.

pusnaktī sāksies ļoti skumja diena.

un kāds sensensensensensensensenensensenesen teica: "Tev būs pamosties, dzert draņķīgu kafiju ik rītus, ēst sviestvmaizes, sūdīgi kniebties, audzināt cita bērnus un tad nomirt!"

kāds sāka, es turpinu:

viņa ir tik skaista, viņai nav ādas, viņā nav ķermeņa, viņā nav jūtu bet viņa ir perfekta man - viņas nav.

viņas nav un nav bijis nevienam, kas elpo; un viņas nekad nebūs acīm, kas redz. viņā ir mirusi esība neesošām īstenībām, bet tik pa laikam viņa uzzied iztēles gaismā, jo mēs atceramies tikai to, kas bijis labs mums pašiem, bet aizmirstram par tiem - visiem citiem.

sev sevī mirušie sevi sevī aprok un novēl saldu dusu.
tradīcija?

klusums.sirdspuksti.klusums..raud bērns. paklājs. sirdspuksti....


raud bērns.



p.s. pinpismam jau nau robežu - uzstums un tad stums vēl... gribi?

manis vairs nav.
ir mana esība.

Bēdz!

bēdz no manis kamēr vēl spēj - vēlāk nepitiks spēka...