If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

aizžmiedzu acis un lecu ugunī ar skaidru apziņu, ka apdedzināšos.
labāk ir dzīvot ar apsvilušām cisku spalvām, kā nomirt apziņā, ka neesi pamēģinājis - ticu.

čikstošām bremzēm piestāju pie trotuāra. saku, ka mums pa ceļam. viņa iekāpj. mēs runājam. braucam. runājam, viņa smejas un ķiķina, es pasmaidu un aizsmēķeju cigareti.
tad nočīkst bremzes, iegriežamies šķērsielā un es tieku iepazīstināts ar viņas mammu, kas stāda petūnijas piemājas dārzā. atvadamies.

viņš guļ dzeltenā zārkā, baltā apkšveļā un grauž vakardienas sviestmaizi.
visapkārt stāv draugi, radi un suns un pūš viņa sejā pieneņu pūkas.
viņa zārku iznesīs uz netīru cūku mugurām, kas smiesies par viņa nodzīvoto dzīvi neizdzīvotu dzīvotāju dzīvēs.
tad viņi paķēra smiltis un sameta tās viņa sejā; un steidzās prom, neizdzīvot savas neizdzīvojamās dzīves.


mūsu mazpilsētiņā nomira kāda tante. es pat nezinu viņas vārdu, bet vēl pirms dažām dienām es viņai palīdzēju sameklēt nūjas, kad viņa devās prom pēc savas ikdienas latte. visi viņu mīlēja. visi šajā mazpilsētā. viņa bija pavisam mazītiņa, parasta, bet mīļa, arī man, jo viņa reiz teica: "neiemīlies - tas nogalina!"