Current Music: Let's wake up dead-Hunz-Cycles
[..]Es skrēju kalnā.
Viņi teica, ka viņi skries pirmie, jo neesot joka lieta. Distance un pacēlums esot diezgan ievērojami.
Sēdēju pļavā, smēķēju un vēroju kā viņi skrien. Desmit, piecpadsmit, divdesmit minūtes.
Saņēmu ziņo radio, ka tagat mana kārta. Asistenete novēlēja veiksmi.
Skrēju un jutos brīvs un viegls kā nekad. Domāju par viņu brīdinājumu un pasmaidīju – viņi pat iedomāties nespēj cik labā fiziskā formā es esmu. Desmit, minūtes, piecpadsmit un esmu klāt.
“Hei, un jūs teicāt, ka tas būšot grūti!”
Viņi saskatījās un neko neteica.
Radio paziņoja asistente, ka viss ir gatavs nākamajam cēlienam. Viņi pavērās augšup uz nelielo kalna taciņu, kas vijās līdz pat kalna virsotnei. Atvēru somu un iedzēru krietnu malku no savas blašķes.
“Nedomāju, ka šis ir īstais brīdis viskijam.”
“Labam viskijam jebkurš ir īstais brīdis.” atbildēju, ceļot blašķi pie lūpām.
Aizsmēķēju cigareti. Visapkārt netverams plašums un brīvība. Kautkur tālāk lejā, klinšu ieskauts, sīca neliels kalnu strauts. Zāle šeit bija tikpat zaļa un dzīva kā Latvijas pļavās Jūnija mēnesī. Nesapratu, kam būtu bijis jānotiek, lai šo vietu sāktu dēvēt par nāves žokļiem.
Taču kautkas šeit tomēr bija atgadījies. Mēs šeit bijām, lai saprastu, kas tieši. Necerejām palīdzēt tiem, kas šeit pazuduši. Mums vienkārši vajadzēja atrast pierādījumu, ka viņu vairs nav.
Iliora vaicāja vai mēs gadījumā nezinot kādēļ nepieciešams visu laiku skriet? Kādēļ nevaram vienkārši kāpt kalnā? Pasmaidīju un pacēlu blašķi nākamajam malkam, “Viņi saka, ka te esot kautkādi radījumi, kas ieperinās cilvēku domās un rada baiļu sajūtu. Tik spēcīgu, ka cilvēki vienmēr pusceļā griežas atpakaļ. Skrienot mēs sevi nogurdinam un mums nepietiek enerģijas ģenerēt domas.”
“Šobrīd mēs taču stāvam un es diezgan daudz viskautko domāju” viņa iebilda. Ar kūpošo cigareti norādīju uz apsūnojošo akmens krustu takas pagriezenā: “šeit mēs esam drošībā.”
“Muļķības” viņa nopukstēja “labi, esat gatavi?” Atbildei pamāju un savilku ciešāk savu mugursomas gurnu jostu.
Smēķējot noskatījos kā viņi aizskrien pa aizaugušo kalna taku.
Man patika Iliora. Viņai bija ciets raksturs un labs augums, tikai nekad neiesaistītos nekādā dēkā ar viņu, jo viņas skaistajā augumā tomēr vēl bija diezgan daudz fūrijas gēnu pārpalikumu. Alisirio – pats vārds man jau izsauca drebuļus – bija vājprātīgs ģēnijs, kas sevi bija pārbarojis ar dažnedažādiem stereoīdiem un no galvas līdz kājām viņu klāja Taizemes nakts lokālos taisīti tetovējumi, un viņš vēl nerunāja. Gandrīz nemaz. Tikai māja ar galvu ja viņam kautko vaicāja. Apnicīgi. Taču viņš bija sasodīti labs savā arodā un šim uzdevumam APSOLŪTI NEPIECIEŠAMS. Mani gan uztrauca viņa nemitīgā svīšana un viņa ģīmis izskatījās kā mirējam piecas minūtes pēc atvadām no tuviniekiem.
Iepļurkstējās radio. Tagat bija mana kārta. Aizmetu cigareti, iedzēru malku ūdens un pēc mirkļa es jau biju aiz pagrieziena. Pēc dažām minūtēm taka turpinājās mežā. Milzīgā vecu koku mežā. Mani soļi atbalsojās koku lapotnēs un pamodināja kautkādus putnus. Gaisma bija nežēlīgi dūmagaina un radīja dīvainu nospiestības sajūtu. Kautkur tālāk mežā kautkas paslēpās aiz koka, bet turpināja mani vērot. Es to jutu. Man uzmācās bailes un es sāku dungot kautkādu pēdējo pophītu, ko vēl torīt biju dzirdējis radio. Atcerējos, ka kāds draugs man stāstīja ka tā viņi darot Āfrikā, lai aizbaidītu ļaunos garus. Nedomāju, ka viņi tur dungo pēdējos Eiropas pophītus, bet cerēju, ka man palīdzēs. Iečerkstējās radio. Es turpināju skriet. Radio kāds kautko teica. Man nebija laika apstāties, lai saklausītu ko tieši un nolēmu, ka lai kas tas arī nebūtu man šobrīd vienalga. Noskaidrošu, kad būšu virsotnē.
Pārskrēju pār nelielu kalna upīti un pēkšņi manā priekšā bija ceļa sazarojums. Nolādētās krustceles, nodomāju un izvēlējos skriet pa kreisi – tieši tā, kā bija teikts instrukcijā. Takas malā mētājās kautkāda putna skelets. Ieskatījos un kautkas visā tanī kaulu čupā man šķita dīvaini. Galvaskauss. Tur, kur būtu bijis jābūt putna galvaskausam ar kautkādu – lielu, mazu, bet vienalga – knābi, mētājājs cilvēka galvaskauss. Pilnīgi noteikti cilvēka galvaskauss, tikai daudz daudz mazāks. Niecīgs. Ar pilnu zobu rindu. Nodrebinājos un nolēmu, ka apstāties tomēr nedrīkst. Pēc mirkļa tālumā saskatīju koku beigas un vēl pēc mirkļa es jau redzēju pēdējo kāpumu, kas mani šķira no kalna virsotnes. Tas bija milzīgs un taka devās tanī ne vairs līkločiem, bet taisni līdz pašai augšai. Satvēru ūdens plašķi un aplēju savu sasvīdušo dalvu. Nospļāvos un centos nedomāt. Pat īsti nezinu cik ilgi tas ilga, bet beidzot es biju galā. Novēlos blakus Iliorai un Alisirio, kas gulēja zālē un smagi elsoja. Elsoju arī es.
“Nolādētais draņķa pacēlums. Nekad nebūtu domājis, ka tas būs tik ilgs.”
Iliora tikai piekrītoši pamāja.
Pēc mirkļa, kad bijām atguvuši spēkus un es vaicāju: “Cik tālu vēl?”
“Man nav ne jausmas, domāju, ka vēl daži kilometri, taču grūtākais jau nu ir paveikts.”
“Domāju, ka grūtākais vēl ir mums tikai priekšā.” un pamāju uz horizontu, kur visapkārt zibsnīja zibeņi un plakankalnē nebija ne vēsts no solītā klostera.
“Nesaprotu kā var pierādīt kautkā neesamību, ja tas gluži viernkārši NAV,” teicu lūkojoties uz savu sviedros izmirkušo LuckyStrike paciņu.
Alisirio izvika no savas somas kautkādu ierīci, kas drīzāk izskatījās pēc veca akordiona kā zinātnisku ierīci. Viņš to atvēra un tur nebija nekā vairāk kā divas lampiņas un .. viss. Abas sarkanas un abas mirgoja. Viena izdziest, otra iedegas, viena izdziest, otra iedegas.. Nolēmu, ka tā nav mana darīšana, ko viņš ar to grib iesākt, bet ļoti cerēju, ka tas mums būs noderīgi.
Viņš ilgi uz to lūkojās tad pēkšņi pacēla acis un norādīja virzienu. Nolēmu, ka tiešām jābūt ļoti apdāvinātam, lai no kautkādu divu lampiņu mirgošanas varētu izlobīt pareizu virzienu.
Tagat jau varējām iet mierīgā solī un kopā. Nolēmu, ka par mežā redzēto pagaidām neko neteikšu, jo tas abos varētu izsaukt tikai papildus satraukumu, kas savukārt varētu būt nogurdinoši man. [..]
Viņi teica, ka viņi skries pirmie, jo neesot joka lieta. Distance un pacēlums esot diezgan ievērojami.
Sēdēju pļavā, smēķēju un vēroju kā viņi skrien. Desmit, piecpadsmit, divdesmit minūtes.
Saņēmu ziņo radio, ka tagat mana kārta. Asistenete novēlēja veiksmi.
Skrēju un jutos brīvs un viegls kā nekad. Domāju par viņu brīdinājumu un pasmaidīju – viņi pat iedomāties nespēj cik labā fiziskā formā es esmu. Desmit, minūtes, piecpadsmit un esmu klāt.
“Hei, un jūs teicāt, ka tas būšot grūti!”
Viņi saskatījās un neko neteica.
Radio paziņoja asistente, ka viss ir gatavs nākamajam cēlienam. Viņi pavērās augšup uz nelielo kalna taciņu, kas vijās līdz pat kalna virsotnei. Atvēru somu un iedzēru krietnu malku no savas blašķes.
“Nedomāju, ka šis ir īstais brīdis viskijam.”
“Labam viskijam jebkurš ir īstais brīdis.” atbildēju, ceļot blašķi pie lūpām.
Aizsmēķēju cigareti. Visapkārt netverams plašums un brīvība. Kautkur tālāk lejā, klinšu ieskauts, sīca neliels kalnu strauts. Zāle šeit bija tikpat zaļa un dzīva kā Latvijas pļavās Jūnija mēnesī. Nesapratu, kam būtu bijis jānotiek, lai šo vietu sāktu dēvēt par nāves žokļiem.
Taču kautkas šeit tomēr bija atgadījies. Mēs šeit bijām, lai saprastu, kas tieši. Necerejām palīdzēt tiem, kas šeit pazuduši. Mums vienkārši vajadzēja atrast pierādījumu, ka viņu vairs nav.
Iliora vaicāja vai mēs gadījumā nezinot kādēļ nepieciešams visu laiku skriet? Kādēļ nevaram vienkārši kāpt kalnā? Pasmaidīju un pacēlu blašķi nākamajam malkam, “Viņi saka, ka te esot kautkādi radījumi, kas ieperinās cilvēku domās un rada baiļu sajūtu. Tik spēcīgu, ka cilvēki vienmēr pusceļā griežas atpakaļ. Skrienot mēs sevi nogurdinam un mums nepietiek enerģijas ģenerēt domas.”
“Šobrīd mēs taču stāvam un es diezgan daudz viskautko domāju” viņa iebilda. Ar kūpošo cigareti norādīju uz apsūnojošo akmens krustu takas pagriezenā: “šeit mēs esam drošībā.”
“Muļķības” viņa nopukstēja “labi, esat gatavi?” Atbildei pamāju un savilku ciešāk savu mugursomas gurnu jostu.
Smēķējot noskatījos kā viņi aizskrien pa aizaugušo kalna taku.
Man patika Iliora. Viņai bija ciets raksturs un labs augums, tikai nekad neiesaistītos nekādā dēkā ar viņu, jo viņas skaistajā augumā tomēr vēl bija diezgan daudz fūrijas gēnu pārpalikumu. Alisirio – pats vārds man jau izsauca drebuļus – bija vājprātīgs ģēnijs, kas sevi bija pārbarojis ar dažnedažādiem stereoīdiem un no galvas līdz kājām viņu klāja Taizemes nakts lokālos taisīti tetovējumi, un viņš vēl nerunāja. Gandrīz nemaz. Tikai māja ar galvu ja viņam kautko vaicāja. Apnicīgi. Taču viņš bija sasodīti labs savā arodā un šim uzdevumam APSOLŪTI NEPIECIEŠAMS. Mani gan uztrauca viņa nemitīgā svīšana un viņa ģīmis izskatījās kā mirējam piecas minūtes pēc atvadām no tuviniekiem.
Iepļurkstējās radio. Tagat bija mana kārta. Aizmetu cigareti, iedzēru malku ūdens un pēc mirkļa es jau biju aiz pagrieziena. Pēc dažām minūtēm taka turpinājās mežā. Milzīgā vecu koku mežā. Mani soļi atbalsojās koku lapotnēs un pamodināja kautkādus putnus. Gaisma bija nežēlīgi dūmagaina un radīja dīvainu nospiestības sajūtu. Kautkur tālāk mežā kautkas paslēpās aiz koka, bet turpināja mani vērot. Es to jutu. Man uzmācās bailes un es sāku dungot kautkādu pēdējo pophītu, ko vēl torīt biju dzirdējis radio. Atcerējos, ka kāds draugs man stāstīja ka tā viņi darot Āfrikā, lai aizbaidītu ļaunos garus. Nedomāju, ka viņi tur dungo pēdējos Eiropas pophītus, bet cerēju, ka man palīdzēs. Iečerkstējās radio. Es turpināju skriet. Radio kāds kautko teica. Man nebija laika apstāties, lai saklausītu ko tieši un nolēmu, ka lai kas tas arī nebūtu man šobrīd vienalga. Noskaidrošu, kad būšu virsotnē.
Pārskrēju pār nelielu kalna upīti un pēkšņi manā priekšā bija ceļa sazarojums. Nolādētās krustceles, nodomāju un izvēlējos skriet pa kreisi – tieši tā, kā bija teikts instrukcijā. Takas malā mētājās kautkāda putna skelets. Ieskatījos un kautkas visā tanī kaulu čupā man šķita dīvaini. Galvaskauss. Tur, kur būtu bijis jābūt putna galvaskausam ar kautkādu – lielu, mazu, bet vienalga – knābi, mētājājs cilvēka galvaskauss. Pilnīgi noteikti cilvēka galvaskauss, tikai daudz daudz mazāks. Niecīgs. Ar pilnu zobu rindu. Nodrebinājos un nolēmu, ka apstāties tomēr nedrīkst. Pēc mirkļa tālumā saskatīju koku beigas un vēl pēc mirkļa es jau redzēju pēdējo kāpumu, kas mani šķira no kalna virsotnes. Tas bija milzīgs un taka devās tanī ne vairs līkločiem, bet taisni līdz pašai augšai. Satvēru ūdens plašķi un aplēju savu sasvīdušo dalvu. Nospļāvos un centos nedomāt. Pat īsti nezinu cik ilgi tas ilga, bet beidzot es biju galā. Novēlos blakus Iliorai un Alisirio, kas gulēja zālē un smagi elsoja. Elsoju arī es.
“Nolādētais draņķa pacēlums. Nekad nebūtu domājis, ka tas būs tik ilgs.”
Iliora tikai piekrītoši pamāja.
Pēc mirkļa, kad bijām atguvuši spēkus un es vaicāju: “Cik tālu vēl?”
“Man nav ne jausmas, domāju, ka vēl daži kilometri, taču grūtākais jau nu ir paveikts.”
“Domāju, ka grūtākais vēl ir mums tikai priekšā.” un pamāju uz horizontu, kur visapkārt zibsnīja zibeņi un plakankalnē nebija ne vēsts no solītā klostera.
“Nesaprotu kā var pierādīt kautkā neesamību, ja tas gluži viernkārši NAV,” teicu lūkojoties uz savu sviedros izmirkušo LuckyStrike paciņu.
Alisirio izvika no savas somas kautkādu ierīci, kas drīzāk izskatījās pēc veca akordiona kā zinātnisku ierīci. Viņš to atvēra un tur nebija nekā vairāk kā divas lampiņas un .. viss. Abas sarkanas un abas mirgoja. Viena izdziest, otra iedegas, viena izdziest, otra iedegas.. Nolēmu, ka tā nav mana darīšana, ko viņš ar to grib iesākt, bet ļoti cerēju, ka tas mums būs noderīgi.
Viņš ilgi uz to lūkojās tad pēkšņi pacēla acis un norādīja virzienu. Nolēmu, ka tiešām jābūt ļoti apdāvinātam, lai no kautkādu divu lampiņu mirgošanas varētu izlobīt pareizu virzienu.
Tagat jau varējām iet mierīgā solī un kopā. Nolēmu, ka par mežā redzēto pagaidām neko neteikšu, jo tas abos varētu izsaukt tikai papildus satraukumu, kas savukārt varētu būt nogurdinoši man. [..]