kā jau tas parasti notiek pēc pamatīgas ālēšanās mēneša garumā - iestājas pagurums un depresija.
dusmas par savu teļa optimismu - spriņģoju apkārt asti gaisā, ar sajūtu, ka nu tik viss ir forši un tā.
bet nekas jau patiesībā nav mainījies. nekas. esmu tai pat vietā kur bijis un velku to pašu vezumu, ko vienmēr vilcis - dzīve.
un ir kautkā sevi jānodarbina.
eh - ja vien zinātu kā viss jādara, lai dzīve nešķistu tik tukši nejēdzīga.
bet laiakm jau nekas tur nav darāms, jo dzīve ir nejēdzīgi tukša, kaut prezidē valsti vai slauki trotuārus - viss pupu mizas.
cilvēki nav diezko unikāla padarīšana - viens aiziet, cits jau vietā.
pārnācu no darba, ieslēdzu televizoru, atvēru alu un tā tur sēdēšu līdz uznāks miegs un tad iešu gulēt, un tad atkal iešu uz darbu un tad atkal viss no gala un nekā cita ar nekad nebūs. nedz man, nedz tev. tik vien kā tie mēģinājuim izrauties iedomātā interesantuma ikdienā ar pārdozētu alkoholu, ar ceļojumiem, ar nekamnevajadzīgiem stāstiem..
viss ir figņa - viss.
dusmas par savu teļa optimismu - spriņģoju apkārt asti gaisā, ar sajūtu, ka nu tik viss ir forši un tā.
bet nekas jau patiesībā nav mainījies. nekas. esmu tai pat vietā kur bijis un velku to pašu vezumu, ko vienmēr vilcis - dzīve.
un ir kautkā sevi jānodarbina.
eh - ja vien zinātu kā viss jādara, lai dzīve nešķistu tik tukši nejēdzīga.
bet laiakm jau nekas tur nav darāms, jo dzīve ir nejēdzīgi tukša, kaut prezidē valsti vai slauki trotuārus - viss pupu mizas.
cilvēki nav diezko unikāla padarīšana - viens aiziet, cits jau vietā.
pārnācu no darba, ieslēdzu televizoru, atvēru alu un tā tur sēdēšu līdz uznāks miegs un tad iešu gulēt, un tad atkal iešu uz darbu un tad atkal viss no gala un nekā cita ar nekad nebūs. nedz man, nedz tev. tik vien kā tie mēģinājuim izrauties iedomātā interesantuma ikdienā ar pārdozētu alkoholu, ar ceļojumiem, ar nekamnevajadzīgiem stāstiem..
viss ir figņa - viss.