Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

kāds reiz teica: ja sabiedrību nevadītu ētikas principi, mēs ne par mata tiesu neatšķirtos no aitu bara.
mūsdienu sabiedrībā nav ētikas, toties mēs esam izdomājuši naudu; citiam tās ir vairāk, protams; un ikvienam gribas tikpat, protams.

kapitālisms, ibio.

man vienmēr ir šķitusi dīvaina mūsu spēja pierast.
lietas, kas agrāk izsauca izbrīnu, sajūsmu, saviļņojumu, prieku ātri vien kļūst parastas un neizraisa nekādas emocijas.

es esmu strupceļā.

man ir pisec (globaali).

ar triicoshaam rokaam 15 minuutes, ar tukshu glaazi rokaa, peec 2 pudeleem viina, gaidiiju savu 5-pudelju viina delivery..


laikam kljuustu vecss...

man gribas deviņdesmitos un kuldīgu - sava laika anarhijas paradīze subjektīvā izpratnē.

zils žigulis, naktis mersedesos... un tad sākās: sievietes. pāragra impotence (tas bij laiks, kad man bij tikai 20 un es atklājau nelabvēlīgo vīna ietekmi uz manu organismu), pirtis, ezeri, kaušanās, jūra, ziema, Rīga, Pulkvedis, Kabata, kniebšanās bez aizsargproduktiem, mašīnas, ziema, Statoil Jaunais Gads (jo Manta izdomāja salūzt tur), LaukuAvīze, nauda, beznauda, nepasniegs, bračka (!!! da visu laiku tanī bardakā viņš ir bijis IN!), meži, zāģis, Kuldīga, bardaks.... ziema...

ehh nostaļģija.,..