If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

man ir apnicis - cilvēku galvanais jājamzirdziņš sarunu uzsākšanai ir recession...

nu un tad sākas sūkstīšanās un ņemšanās par to cik viss slikti..
diezvai viņi te runāja par ikdienas ne-problēmām, kad dzīve gāja stāvus debesu zilumos un kredītu paņemšanai bij vajadzīga tikai roka paraksta uzlikšanai.
strebiet putru, ko vieglprātīgi esat savārījuši un nevainojiet mani, jo es jau toreiz teicu bārmenim, kad pasūtīju savu kārtējo alu, ka visa tā māžošanās labu galu neņems..

činčin!

man viss ir vienalga - esmu sasparojies uzstumt bērnu un uztaisīt uzlīmi "Made in Recession" ko līmēt uz ratiņiem...

klizma - jaunākais modes kliedziens Irijā...
esot jāpārdzīvo četras vizītes un visbeidzot no turienes ārā nākot tikai labie atkritumi.

zinu - izlasīju in TheIrishTimes...

(cena - ap 500 naudiņas)

divarpusstundu laikā man ir jāizdzer divpadsmit litri alus un pudele sarkanvīna, jo desmitos ver ciet alkoholtirgotni un ganjaukabūs pa īsu, tikai pagaidām šķiet, ka pietiek, bet tas tikai pagaidām, jo pagaidām neesmu noslēguma stadijā - noslēguma stadijā pat ar šņabi pieliets T48 šķiet bērna spēle.

tas, ka esmu uzlicis shuffle uz iTunes atskaņoto apstiprina, ka man apsolūti nav ko darīt...
sēžu un cenšos neko negribēt, jo ja necenstos, tad es gribētu sagāzt kalnus kādā naktsklubā, bet tas nesot labi un vēl jo vairāk - neiespējami, jo līdz ar krīzi visi naktsklubi tukši kā holokausta epopejā!

dzeru.

es arvien biežāk nožēloju faktu, ka esmu humānists un pacifists.

bet man joprojām riebjas civēki.

gribu lai ir pasaules karš.
ļoti ļoti gribu.
savtīgos nolūkos.

ļoti savāda ir tā sajūta, kad esi iemīlējies un tev no jauna ietrīsas sirds redzot kādu citu..

man tā bija - šodien.
braucām kopā autobusā ar meiteni no blakus veikala - nekad neesam runājuši vairāk kā "can I have a reciept, please..", bet vienmēr ir tas acu skatiens, kas sažņaudz visus nervus vienā kamolā un tad uz pusstundu ir dīvains reibums un..

well šodien kopā vienā autobusā, divu metru atstatumā pasaule griezās un uguņoja, jo gribējās uzrunāt.
skolaspuikas sindroms, šķiet..

man daudz ļaužu ir teikuši, ka esmu iedomīgs (neizrādu, jo cenšos).
bet parādiet man vēlvienu tādu, kas ir izdzīvojis dzīvi vismaz līdz trīsdesmit...

no alus uz vīnu un pēkšņi viss galvā sagriežas un atceros laikus kad pēc neskaitāmām alus glāzēm Marseļas krodziņos devāmies uz restorānu vakariņās - tur vīna plūdi, ģitārmūzika itāļu izcelsmes klaidoņa izpildījumā, un pīles cepetis...

sensensen...

kā jau kādreiz teicu - man ir viss, ko vienmēr esmu vēlējies (jeb uzdrošinājies vēlēties..)

man ir ikdiena (darbs) kuru mīlu, man ir pietiekami daudz naudas, lai dzertu tik cik varu izdzert, man ir sieviete, kas mani mīl un, lai gan pagaidām (paldies Dievam) dzīvo 3000 km attālā valstī, (es viņu mīlu (cenšos sevī radīt kautkādas jūtas) arīdzdzan), man ir āboļdators, man ir labas firmas diezgan lēta fotokamera, man ir ļoti dārgi džemperi un lētas apakšbikses man ir pārpārēm paziņu, bet neviena, kam uzticēties (well - ir daži, bet tālu, toties tādi, ka no sirds), man nav bērnu (cenšos, ļoti ļoti cenšos - trīsdesmitgadnieka galvenais uzdevums), man nav mašīnas (bet gribu, tikai nekādi nespēju atrast šoferi)....

esmu gatavs pusmūža krīzei.