If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

paģiru nav - dzīve ir skaista.
kafija.
pārāk skaļa mūzika... un kautkad vēlāk būšu gatavs CSS džungļiem...

btw - labrīt!

fuck darbu.
dzeru alu un klausos vecu (deviņdesmitie) krievu mūziku un atceros kā kādreiz valkāju saplēstus džinsus un tusējos ar puikām trenniņbiksēs un nežēlīgi kāvos tiklīdz izdevība... atceros ka toreiz biju nežēlīgi iemīlējies meitenē no frizētavas..
tajā laikā es biju konstantā šmigā ik dienas...

esmu no pavisam maza lauku ciematiņa. kad mācījos vidusskolā strādāju vietējā televīzijā, kur taisījām raidījumu tīņiem, tad studijas universitātē un paralēli darbs vakara ziņās, tad darbs datoru avīzē, tad jaunajā avīzē, tad nolēmu pamest studijas un doties atpakaļ uz laukiem - veselu gadu zāķēju kokus, tad atpakaļ rīgā, kur strādāju lauku avīzē pus gadu, tad atpakaļ uz mazpilsētu, kur nodibinājām datorgrafikas salonu, kuru nodzēru, tad atkal zāģēju kokus un nopirku pat mašīnu, kuru pārdevu liepājā kādam pusaugu puikam par 150 dolāriem, jo dzērumā nolēmu, ka man jādodas uz franciju. aizbraucu un pēc pāris nedēļām biju atpakaļ, jo nepatika man leģions. tad atkal zāģēju kokus veselu gadu un nolēmu, ka gribu studēt - devos uz rīgu un sameklēju darbu, kurā pārdevu kautkādas kreisās weblapas. nemitīgi dzēru un nolēmu, ka tā nedrīkst - pēc trīs mēnešiem visu pametu un ar aizdotiem 15Ls kabatā devos uz franciju, kur iestājos leģionā un nodienēju tur piecus gadus, tad ar sāpošu sirdi pametu visu ko mīlēju un, māsicas mudināts, devos uz iriju, kur dabūju darbu kā oficiants fastfood restorānā. turpinu dzert. turpinu dzīvot. jūtos labi. tā nav bijis vienmēr.

bērnībā es visiem teicu, ka būšu prezidents.

well, darāmais padarīts - laikam tagad drīkst sevi nedaudz palutināt.