nospļāvos, nokāpu pagrabstāvā, sameklēju dažus alus. sēžu un dzeru - sliktāk jau laikam nebūs.
reiz man tēvs atstāstīja kādu atgadījumu ar savu draugu.
viņa drugs esot nokļuvis slimnīcā pēc diezgan smagas avārijas, bet ar salīdzinoši nenopietniem miesas bojājumiem. esot gulējis nedēļu slimnīcā un ar katru dienu viņam kļuvis arvien sliktāk un sliktāk un viņs visu laiku esot lūdzis pēc... šņabja. ārsti protams šņabi šim nedevuši, jo tas esot nepieņemami ārstēšanas procesā. Neatceros īsti kā tur bijis, bet tas puisis šņabi tomēr kautkur sadabūjis, izrāvis vienā vakarā un nākamā dienā vesels kā rutks. Izrakstījies no slimnīcas un promejot teicis, ka šņabis tam ikdienas nepieciešamība. Izdzerot dienā vismaz puslitru...
iespējams, ka ar mani ir tā pat, jo galva vairs nereibst, nesāp un atgriežas dzīvotprieks!
reiz man tēvs atstāstīja kādu atgadījumu ar savu draugu.
viņa drugs esot nokļuvis slimnīcā pēc diezgan smagas avārijas, bet ar salīdzinoši nenopietniem miesas bojājumiem. esot gulējis nedēļu slimnīcā un ar katru dienu viņam kļuvis arvien sliktāk un sliktāk un viņs visu laiku esot lūdzis pēc... šņabja. ārsti protams šņabi šim nedevuši, jo tas esot nepieņemami ārstēšanas procesā. Neatceros īsti kā tur bijis, bet tas puisis šņabi tomēr kautkur sadabūjis, izrāvis vienā vakarā un nākamā dienā vesels kā rutks. Izrakstījies no slimnīcas un promejot teicis, ka šņabis tam ikdienas nepieciešamība. Izdzerot dienā vismaz puslitru...
iespējams, ka ar mani ir tā pat, jo galva vairs nereibst, nesāp un atgriežas dzīvotprieks!
sapņus laikam vajag izsapņot, nevis izdzīvot.
ja sapņi izdzīvoti, tad vairs neatliek kam dzīvot.
ja sapņi izdzīvoti, tad vairs neatliek kam dzīvot.
negribu tīksmināties par sasisto galvu, bet šis divu nedēļu nekā nedarīsanas (un gandrīz nekā nedzeršanas) periods man laikam bija ļoti vajadzīgs.
beidzot man ir nebeidzami daudz laika sēdēt vienatnē ar savām domām, atmiņām pārdomām un likt visu pa plauktiņiem. Visu laiku tiku skrējis uz priekšu ķerot un grābjot jebko kas mani atslēdz no realitātes sajūtas, no tā, kas mani biedē - dzīvot.
Rezumējuma nebūs, jo vēl pagaidām neko īsti neesmu sapratis, taču es par to domāju un tas jau ir neparasti.
beidzot man ir nebeidzami daudz laika sēdēt vienatnē ar savām domām, atmiņām pārdomām un likt visu pa plauktiņiem. Visu laiku tiku skrējis uz priekšu ķerot un grābjot jebko kas mani atslēdz no realitātes sajūtas, no tā, kas mani biedē - dzīvot.
Rezumējuma nebūs, jo vēl pagaidām neko īsti neesmu sapratis, taču es par to domāju un tas jau ir neparasti.
šodien atcerējos kādu atgadījumu ar manu ex.
Toreiz mēs uz 24 stundām apmaldījāmies Alpos. Devāmies pārgājienā un pēkšņi attapāmies vietā, no kuras šķiet nebija izejas un atpakaļ doties nebija laika, jo bija vēla pēcpusdiena. Nolēmām, ka labāk turpināt pa iesākto ceļu. Tas izrādījās nāvējoši bīstams un pāris stundās ne reizi vien mēs kritām izmisumā un tikai ticība, ka mēs to varam paveikt dzina mūs uz priekšu. Ticiet man - balansēt uz trīsdesmit centimetru platas, māliem klātas kalnu taciņas, zem kuras trīssimtsmetrus zemāk krāc nežēlīga upes straume nav diezko patīkama sajūta.
Un tad norietēja saule. Iekurinājām ugunskuru, ieritinājāmies manā armijas plašķī apēdām pēdējo siera gabalu, izdzērām rumu un gaidījām saullēktu. Tā bija viena no visgarākajām naktīm manā mūža. Viena nakts, ko nekad neaizmirsīšu, jo bija tā tu-saplūsti-ar-dabu sajūta. Mēs gandrīz nerunājām, gandrīz negulējām, tikai klausījāmies upes straumē un gaidījām, cerībā, ka rītdienas ceļš būs vienkāršāks par jau pieveikto...
Toreiz mēs uz 24 stundām apmaldījāmies Alpos. Devāmies pārgājienā un pēkšņi attapāmies vietā, no kuras šķiet nebija izejas un atpakaļ doties nebija laika, jo bija vēla pēcpusdiena. Nolēmām, ka labāk turpināt pa iesākto ceļu. Tas izrādījās nāvējoši bīstams un pāris stundās ne reizi vien mēs kritām izmisumā un tikai ticība, ka mēs to varam paveikt dzina mūs uz priekšu. Ticiet man - balansēt uz trīsdesmit centimetru platas, māliem klātas kalnu taciņas, zem kuras trīssimtsmetrus zemāk krāc nežēlīga upes straume nav diezko patīkama sajūta.
Un tad norietēja saule. Iekurinājām ugunskuru, ieritinājāmies manā armijas plašķī apēdām pēdējo siera gabalu, izdzērām rumu un gaidījām saullēktu. Tā bija viena no visgarākajām naktīm manā mūža. Viena nakts, ko nekad neaizmirsīšu, jo bija tā tu-saplūsti-ar-dabu sajūta. Mēs gandrīz nerunājām, gandrīz negulējām, tikai klausījāmies upes straumē un gaidījām, cerībā, ka rītdienas ceļš būs vienkāršāks par jau pieveikto...