Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Šovakar skatījos spogulī un pirmais, ko ievēroju, ka es trīcu. Jutu, ka manī vairs nav spēka, ka zem acīm ir parādījušies iespaidīgi zili riņķi, ka es izskatos ļoti noguris. Pirmā doma - alkohola trūkums. Otrā - aptieka. Aizgāju un nopirku sev vitamīnus. Iztērēju tik pat daudz cik diezgan labai viskija pudelei, taču ieguldījums sevi attaisnoja - jau pēc pusstundas sajutos daudz mundrāks un jutu kā spēks piepilda manu ķermeni.

Nav jau nekāds brīnums - pēdējos deviņus mēnešus to vien daru kā dzeru, smēķēju un ēdu draņķīgu pārtiku (ja vispār ēdu), skrienu vismaz divas reizes nedēļā un laiku pa laikam pacilāju hanteles. Domāju, ka laiks bija manam organismam sākt pīkstēt par slikto izturēšanos. Tagat tas ir laimīgs un arī zilie riņķi ir izzuduši (jau!) un sāku izskatīties pēc cilvēka.

Tālāk es piezvanīju vienam paziņam, kura vārdu es nezinu, un pasūtīju dažus gramus zāles. Sen neesmu niekojies.

nu sasodīts. Jau mēnesi gaidu savu fotokameru atpakaļ, kuru biju nodevis sensora tīrīšanai un nekādu ziņu no tās firmas. Šodien piezvanīju un atklājās, ka toreiz esmu viņiem atstājis pilnīgi nepareizu kontakttālruni. Nav jau nekāds brīnums, jo toreiz, protams, biju pilnīgā tapā un pat sagāzu tanī veikalā kautkādu stendu.


Tagat došos savā rīta skrējienā, vēlāk uz restorānu paēst pusdienas un tad uz darbu.

p.s. šodien es gribu iet uz darbu kā vēl nekad, jo atkal strādāju vienā maiņā ar to pašu sarkanmataino francūzieti. Ehh.. dīvaianas izjūtas viņa manī izraisa.