Man pašam kungam būt, man pašam arājam...

Pamodos 7:00. Dzeru kafiju un joprojām nesaprotu vai man jāiet vai nav jāiet uz to sasodīto job interview. Domāju, ka nav jāiet. Domāju, ka man ir labākais job pasaulē. Domāju, ka man ir labākā dzīve pasaulē. Domāju, ka Cafédirect ir labākā kafija pasaulē un GoldenVirginia ir labākā tabaka, kāda jebkad ražota. Turklāt Toshiba taisa sasodīti labus portatīvos datorus un Logitech ir perfekts akustisko sistēmu izstrādē.

Šorīt esmu pozitīvs. Ja tagat pie manām durvīm atnāktu kāds un lūgtu ziedot StJohn es noteikti viņam atdotu kādus 200 euro.

Laikam jau esmu iemīlējies. Beidzot! Atkal! No pirmā skatiena. Meitene no Francijas. Neciešami rupja. Netipiski franciska. Ar riņķi degunā. Sarkaniem matiem. Garāka par mani. No Marseļas. Viņa strādā ar mani. Iepazinos aizvakar. Nespēju aizmirst. Iemīlējies....

Kafija tiešām ir sasodīti laba un paštītā cigarete arīdzan! Domāju, ka man vēl jāpapamst. Vakarā uz darbu.

Tātad nekādas darba intervijas. Pampšana līdz vēlai pēcpusdienai un tagat jau jūtos un izskatos kā cilvēks. Pozitīvisms ir izgulēts. Jūtos atkal tukšs un ciniski depresīvs. To vien daru kā vazājos pa tīmekli. Turklāt nezināmu dēļ mani izbanoja no rambler.ru. Biju tur tikai divas dienas un viņi mani izbanoja tieši brīdī, kad sāku saņemt miljoniem vēstuļu no smukulītēm. Būs jāatrod cits hobijs. Atkal leju sevī kafiju un smēķēju un domāju, ka varbūt kautkas jāēd, jo sāku just nelieus reiboņus.