Merci La Vie*
Posted on 2007.08.06 at 12:58
*Bertrand Blier (FR) 1990 gadā uzņemta filma ar sekojošu lielisku aktieru (un dažu varbūt ne tik ļoti pazīstamu, bet tas netraucē tam, ka viņi tāpat ir ļoti lieliski) piedalīšanos :
Charlotte Gainsbourg : Camille
Anouk Grinberg : Joëlle
Michel Blanc : Raymond Pelleveau, le père jeune
Jean Carmet : Raymond Pelleveau, le père âgé
Annie Girardot : Evangeline Pelleveau, la mère âgée
Catherine Jacob : Evangeline Pelleveau, la mère jeune
Jean-Louis Trintignant : Le colonel SS
Gérard Depardieu : Docteur Marc Antoine Worms
Thierry Frémont : François
François Perrot : le réalisateur
Jacques Seiler : le médecin légiste
Didier Bénureau : Le second réalisateur
____
Vienkārši, neko iepriekš par to nezinot, videonomā izvēlējos tieši šo te. (Oriģinālvalodā!!!!) Viena no retajām franču filmām, kuru (pagaidām nezināmu
iemeslu dēļ) nekad netikām skatījušies ar B. Tas ir svarīgi, jo B gribu aizmirst.
Ok - tas ir cits stāsts.
Tātad Merci La Vie.
Sižets ir piņķerīgs un negribu tagat saviem vārdiem to sarežģīt vēl vairāk, jo šobrīd (10 min pēc filmas) prātā ir vesela kaudze lietu, kas vēl nav līdz galam izkristalizējušās.
Iekopēšu nelielu atstāstu no Time Out Film Guide : "Wheeling a supermarket trolley full of seagulls, shy, sexually inexperienced Camille (Gainsbourg) comes across Joëlle (Grinberg), a none- too-virginal abandoned bride seen by Camille as a gift from heaven. The pair embark on a series of raucous, sometimes violent and often funny (mis)adventures with variously exploitative, lecherous and pathetic men: fathers, film-makers, a doctor (Depardieu), a Nazi officer (Trintignant). Is it all really happening, or just a movie, or simply Camille's dream? Snazzily shot, wittily performed and structured, Buñuel-fashion, according to the logic of a dream, this bizarre blend of road movie, comedy, psychodrama and various other genres shifts with wayward glee not only between times - the present (?) and WWII - but between colour, black-and-white and monochrome tints. Lending some coherence is a sense that every age has its crises (AIDS, the Holocaust), that life is shit; but Blier's precise intentions are finally unfathomable."
_____
Mans paša atstāsts būs kautkad tuvākjās dienās.
Lai nu kā, bet šī filma, šķiet, ir kā atbalss manām šābrīža pārdomām par sevi un par to, kas notiek man visapkārt.
Ir daži jautājumi, kurus es sev šobrīd uzdodu un ir dažas lietas, kuras par sevi esmu sapratis un daži secinājumi, kurus esmu veicis.
- Cilvēki parasti šausminās par manām dzēruma izdarībām (es runāju par brīžiem, kad man jau ir pazudusi atmiņa), taču labprāt ņemt tanīs dalību. Grūti pateikt kādēļ tā, bet šķiet, ka viņiem pašiem iekšēji gribas kautko pavisam traku, taču nepietiek drosmes iet līdz galam, un to uzsākšanai nepietiek fantāzijas. Un galā ir kāds uz ko nevelt 'vainu' par radītajām vājprāta situācijām. Tas viņiem vienkārši ir ĒRTI!
- Man ir patiess prieks par savu izvēli. Nesen manā dzīvē nelielu bardaku ieviesa divas sievietes. Viena jauna, prātīga un nevainīga (ak kāds retums mūsdienās 19 gadīgai būtnei!!!), kas (kā viens teica ir 'labs materiāls tālākai veidošanai') bija gatava pakļauties manām vēlmēm iegribām un uzskatiem. Otra ir sieviete, kura jau dala savu dzīvi ar kādu, taču jūtas apsolūti frustrēta savā tagadējā dzīvē. Es iesāku spēli ar pirmo, bet ātri vien man tas apnika, jo ir ļoti neinteresanti dzīvot tikai dodod, neko nesaņemot pretī (es šeit nerunāju tikai par fizisko). Tātad otrā - sasodīti interesants gadījums manā dzīvē, jo tikai viņa ar savām izdarībām ir spējusi mani novest līdz TIK pašnāvnieciskamstāvoklim (šeit varat ieskatīties manā pirmajā ierakstā). Man tas patīk. Man patīk, ka viņa ir manī spējusi pamodināt jūtas. Zinu, ka viņa pilnīgi noteikti nav mana liktenīgā sieviete, taču Viņā ir lielsks mūzas potenciāls.
P.S. Neesmu dzēris jau tieši 48 stundas.
Charlotte Gainsbourg : Camille
Anouk Grinberg : Joëlle
Michel Blanc : Raymond Pelleveau, le père jeune
Jean Carmet : Raymond Pelleveau, le père âgé
Annie Girardot : Evangeline Pelleveau, la mère âgée
Catherine Jacob : Evangeline Pelleveau, la mère jeune
Jean-Louis Trintignant : Le colonel SS
Gérard Depardieu : Docteur Marc Antoine Worms
Thierry Frémont : François
François Perrot : le réalisateur
Jacques Seiler : le médecin légiste
Didier Bénureau : Le second réalisateur
____
Vienkārši, neko iepriekš par to nezinot, videonomā izvēlējos tieši šo te. (Oriģinālvalodā!!!!) Viena no retajām franču filmām, kuru (pagaidām nezināmu
iemeslu dēļ) nekad netikām skatījušies ar B. Tas ir svarīgi, jo B gribu aizmirst.
Ok - tas ir cits stāsts.
Tātad Merci La Vie.
Sižets ir piņķerīgs un negribu tagat saviem vārdiem to sarežģīt vēl vairāk, jo šobrīd (10 min pēc filmas) prātā ir vesela kaudze lietu, kas vēl nav līdz galam izkristalizējušās.
Iekopēšu nelielu atstāstu no Time Out Film Guide : "Wheeling a supermarket trolley full of seagulls, shy, sexually inexperienced Camille (Gainsbourg) comes across Joëlle (Grinberg), a none- too-virginal abandoned bride seen by Camille as a gift from heaven. The pair embark on a series of raucous, sometimes violent and often funny (mis)adventures with variously exploitative, lecherous and pathetic men: fathers, film-makers, a doctor (Depardieu), a Nazi officer (Trintignant). Is it all really happening, or just a movie, or simply Camille's dream? Snazzily shot, wittily performed and structured, Buñuel-fashion, according to the logic of a dream, this bizarre blend of road movie, comedy, psychodrama and various other genres shifts with wayward glee not only between times - the present (?) and WWII - but between colour, black-and-white and monochrome tints. Lending some coherence is a sense that every age has its crises (AIDS, the Holocaust), that life is shit; but Blier's precise intentions are finally unfathomable."
_____
Mans paša atstāsts būs kautkad tuvākjās dienās.
Lai nu kā, bet šī filma, šķiet, ir kā atbalss manām šābrīža pārdomām par sevi un par to, kas notiek man visapkārt.
Ir daži jautājumi, kurus es sev šobrīd uzdodu un ir dažas lietas, kuras par sevi esmu sapratis un daži secinājumi, kurus esmu veicis.
- Cilvēki parasti šausminās par manām dzēruma izdarībām (es runāju par brīžiem, kad man jau ir pazudusi atmiņa), taču labprāt ņemt tanīs dalību. Grūti pateikt kādēļ tā, bet šķiet, ka viņiem pašiem iekšēji gribas kautko pavisam traku, taču nepietiek drosmes iet līdz galam, un to uzsākšanai nepietiek fantāzijas. Un galā ir kāds uz ko nevelt 'vainu' par radītajām vājprāta situācijām. Tas viņiem vienkārši ir ĒRTI!
- Man ir patiess prieks par savu izvēli. Nesen manā dzīvē nelielu bardaku ieviesa divas sievietes. Viena jauna, prātīga un nevainīga (ak kāds retums mūsdienās 19 gadīgai būtnei!!!), kas (kā viens teica ir 'labs materiāls tālākai veidošanai') bija gatava pakļauties manām vēlmēm iegribām un uzskatiem. Otra ir sieviete, kura jau dala savu dzīvi ar kādu, taču jūtas apsolūti frustrēta savā tagadējā dzīvē. Es iesāku spēli ar pirmo, bet ātri vien man tas apnika, jo ir ļoti neinteresanti dzīvot tikai dodod, neko nesaņemot pretī (es šeit nerunāju tikai par fizisko). Tātad otrā - sasodīti interesants gadījums manā dzīvē, jo tikai viņa ar savām izdarībām ir spējusi mani novest līdz TIK pašnāvnieciskamstāvoklim (šeit varat ieskatīties manā pirmajā ierakstā). Man tas patīk. Man patīk, ka viņa ir manī spējusi pamodināt jūtas. Zinu, ka viņa pilnīgi noteikti nav mana liktenīgā sieviete, taču Viņā ir lielsks mūzas potenciāls.
P.S. Neesmu dzēris jau tieši 48 stundas.