If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

Esmu jau jums stāstījis par to, ka man ir problēmas ar manu trīskāršo personību. Tur visas likstas vēl nebeidzas, jo viena no tām kādā no paralēlajām pasaulēm iesaistījusies mīlas dēkā ar starpplanētu kravas pārvadājumu noliktavas direktora vietnieci.
Skaista jau viņa ir, tikai nedaudz histēriska un neaptēsta reizums. Pagājušajā naktī viņa krita izmisumā dēļ tilta, kura izbūve jau nu vairākas dienas nespēj sākties, jo strādnieki ir tik slinki un bērnišķīgi, ka dod priekšroku spēlēm un darbs tiem paliek otrajā vietā. Arī es (nu ne gluži es, bet mans trešais es) esmu uzņemts tur kā darbinieks, tikai mans uzdevums ir vairāk novērot un dod padomus. Īstenībā, vēl tā īsti nesaprotu, kādi ir mani pienākumi, taču viņi maksā lai un par vieu nostrādātu nakti man pienākas divu dienu atvaļinājum, kuru izmantoju ceļojumam.
Devos uz Spānijas vidieni, kur viņi ir uztaisījuši virtuālu Pagātnes Sapņu Realizāciju parku. Dievīga vieta, dievīga daba. Un tas viss ir manis paša radīts. Vienkārši, kad kāds tur ierodas, viss visapkārt izskatās tā, kā esam vienmēr vēlējušies un kā tam būtu bijis vienmēr jāizskatās. Materializējos blakus pasta mājai, netālu no manas bijušās skolas, kuru apskāva milzīgs vecu koku parks. Visapkārt skraidīja rātni bērni un ar kladēm rokās pastaigājās jaunas skolotājas.
Mani sākumā tas viss izraisīja tādu kā šoku, jo nebiju to tā gaidījis un visu vēlmju materializēšanās vienā vietā un laikā diezgan pamatīgi iedragā apziņu.
Apsēdos uz kāpnēm un visu vēroju ar zināmu neticību, bet labsajūta. Man blakus apsēdās kāda jauka izskata ļoti jauna meitene, kura pa muti valstīja savas protēzes. Mūsu skatieni sastapās un es pasmaidīju. Jāatdzīst, ka jutos nedaudz pārsteigts, ka tik jaunai meitenei vajag protēzes.
Viņa ar mēli iebīdīja protēzes savā vietā un arī pasmaidīja skaistu mākslīgu zobu smaidu.
“Hlora,” viņa man sniedza savu roku.
“Nummus”, pasmaidīju un satvēru viņas roku sveicienam.
“Zinu, ka varbūt jūties šokēts, bet tas nav uz ilgu laiku. Viņiem galvenajā centrālē kautkādi uzlabošanas darbi un dažiem taviem iedomu tēliem varētu būt šādas vai citādas fiziskas nepilnības. Līdz pēcpusdienai viss būšot salabots.”
“Ak, jā – ir nedaudz jokaini, bet viss šeit šķiet dīvains. Viss šķiet tik pazīstams un reizē svešs. Arī jūs...” viņa sarāvās un pieliecās man pie auss.
“Ak, neesat pietiekami labi izlasījis šī parka lietošanas noteikumus. Nekad nesakiet “jūs”. Vienkārši nesakiet.”
“Kādēļ?”
“Neko vairāk es nezinu, bet vienkārši to nedrīkst.” Viņa atkal pasmaidīja.
“Labi.”
“Jūs ko iesākāt”.un viņa atkal pielaboja savu protēžu stāvokli ar diezgan žļerkstošu skaņu.
“Jā, khmm, arī jūs man šķietat pazīstama, tikai nespēju atcerēties kur esam tikušies.”
“Oh, mēs esam ļoti labi pazīstami,”viņa nodūra acis un turpināja: “bet tas tikai tā vairāk fiziski. Nu nepavisam fiziski. Jums tas bija fiziski. Atcerieties, ka šeit ir viss jūsu sapņu un fantāziju piepildījums.”
“Ak jā..” iekrekstējos un ar muļķīgu smaidu sāku aplūkot savus kurpju purngalus. Es pēkšņi atcerējos, ka tiešām viņu zinu. Es gan tai brīdī mēģināju gulēt, jo biju pārāk apreibināts ar pamatīgu spirta ētera devu, bet mans fiziskais ES gan noņēmās krietnu pustundu. Toreiz viņu sauca Candy. Meitene no Hustler žurnāla vāka. Nekad neesam tikušies, bet var arī mīlēties ar sievieti bez viņas klātesamības. Nu jūs jau zināt ko es domāju. Mans fiziskais ES uz to ir kā negudrs.
“Vai nezināt, kur šeit var dabūt kādu glāzi alus?”
“Skolā.”
“Atvainojiet” jutos šokēts, bet tad sapratu, ka šis taču ir visu manu sapņu piepildījums, “nubet protams. Vai nevēlaties izdzert kādu glāzi ar mani. Man patīk tava sabiedrība.”
“Nedomāju, ka man būtu jums jādodas līdz. Tas tikai varētu izsaukt dažas kuteklīgas situācijas, jo ir kāds, kas tevi tur, iespējams, gaida un tu tā vai tā labprātāk pļāpātu ar viņu. Dodieties pastaigā. Tev vēl daudz kas šeit jāredz. Kad atgriezīsies es šeitpat vien būšu, protams, ja tu tā vēlēsies.”
“Protams, ka es tā vēlēšos!” Piecēlos un domāju, ka kā gan varētu būt tā, ka šo sievieti kāds nevēlas. Pat ar protēzēm, bet tas tikai līdz pēcpusdienai, kamēr viņi beigs uzlabošanas darbus centrālē.
Pa taku devos uz balti krāsoto skolas ēku un atmiņā uzplauka visi tie brīži, kad kopā ar citiem bērniem mēs parkā spēlējām paslēpes. Bija tāda sajūta, ka tas vēl te ir joprojām, ka tas te notiek šajā pat brīdī, es pat saklausīju bērnu smieklus un spiedzienus. Jutos lieliski un ar baudu ieelpoju svaigo gaisu. Paskatījos debesīs un manam skatienam pavērās miljons sīku, lidojošu gaismiū, kas pārvietojš neticamā ātrumā ar šķietami noteiktu trajektoriju. Bija grūti izprast kas tas ir, nolēmu, ka vēlāk pajautāšu Hlorai. Aizsmēķēju cigareti, ievilku dūmus, izpūtu krietnu mutuli un caur nāsīm tos ievilku atpakaļ. Kādā puķu dobē rakājās mans psiholoģijas pasniedzējs. Atcerējos, ka reiz kādā lekcijā biju iedomājies, ka viņam vairāk piestāvētu dārznieka darbs, kā būt pasniedzējam universitātē. Fiziski labāk piestāvētu.

Iegāju skolā un viss šķita tikpat plašs kā toreiz, kad es vēl biju mazs puika. Milzīgi, šķietami nebeidzami gaiteņi ar ļodzīgu parketa grīdu, dzeltenas sienas, un viss smaržoja pēc bērniem. Jā – bērniem ir sava smarža. Diezgan specifiska, jāatdzīst. Tikai tādēļ daudzi nespēj strādāt par skolotājiem, jo tā viņiem rada galvassāpes un sliktu dūšu.
Kautkur tālumā skanēja mūzika. Nolēmu, ka tā nāk no skolotāju istabas un devos turp, jo nespēju iedomāties citu vietu šai skolā, kur man kāds varētu ieliet pinti Heineken a la pression.
Skolotāju istabā sēdēja vairāki veci ļaudis un pīpēja ūdenspīpi. Skanēja Vivaldi, jo tas ir vienīgais klasiskās mūzikas autors, ko jebkad esmu spējis atpazīt.
“Labdien,” teicu diezgan pieklusinātā balsī, lai neizjauktu mierīgo atmosfēru. Kāds no večukiem ar sirmu galvu un milzīgu dubultzodu pagrieza galvu un ar skatienu norādīja uz galdu, uz kura bija ierīkots Heineken alus pumpis. Blakus stāvēja vairākas glāzes. Piegāju un ielēju sev pinti alus. Tas smaržoja pēc rūgta svaiguma. Cēlu glāzi pie lūpām “Uz jūsu!”, tas pats večuks ar milzīgo dubultzodu pakatījās un ar galvas mājienu, atņēma sveicienu un izpūta smalku dūmu strūklu.
Nolēmu, ka nekāda saruna ar šiem cilvēkiem nesanāks tādēļ piepildīju savu glāzi no jauna un devos ārā.
Gaiteņi bija tukši un es nolēmu, ka visi bērni ir klasēs. Devos tālāk uz telpu, kur agrāk bija mana mācību klase. Kāds nometies ceļos, tērpies zaļā halātā berza grīdu. Izdzirdsējis manus soļus uz čīkstošā parketa tas pārstāja berzt un paskatījās. Tad izdvesa kautko līdzīgu nopūtai un turpināja savu darbu. Iegāju sporta zālē, apstājos pašā vidū un mēģināju atsaukt atmiņā kaislīgās basketbola spēles. Viss vēl bija te. Gaiss vēl joprojām virmoja no līdzjutēju saucieniem. “Aiziet, uz priekšu, nekūņājās, sadodiet viņiem pa ādu!” Es tanīs spēlēs vienmēr sēdēju uz rezervistu soliņa, jo nebiju pietiekami labs. Tikai tad, kad kāds no pamata sastāva spēlētājiem bija saslimis mani ar šausmām laida uz laukuma un es gandrīz vienmēr savārīju kautkādu putru. Basketbols ir ļoti sarežģīta spēle.
“Hei, nedomāju, ka skola būtu īstā vieta, kur staigāt ar alus pinti rokā!” kāds man uzsauca no durvju puses.
“Labdien. Es tiešām atvainojos”, pēkšņi sajutos nogrēkojies kā kādreiz skolas laikā.
“Tūrists?” kāds man atkal uzsauca.
“Jā.”
Kāds man tuvojās un es atpazinu šīs skolas direktori. Tiaki viņa izskatījās daudz jaunāka, ar lielisku augumu, gandrīz vai iekārojama.
“Es dabūju šo pinti skolotāju istabā.”
“Ak jā – tā jau vairs sen nav skolotāju istaba. Tā tagat ir atpūtas istaba bijušajiem skolotājiem, kuri nostrādājuši šeit visu mūžu un pamest šo skolu viņiem nozīmētu lēnu bojāeju. Tādēļ mēs speciāli viņiem ierīkojām istabu, kur viņi var sēdēt un meditācijā izdzīvot šeit nostrādātos gadus.”
“Lieliska doma!”
“Man gan gluži tā nešķiet, bet viņi jūtas labi un tas ir galvenais, nav vairs jāalgo apsardzes vīri, kas ar rungām viņus atgaiņāja no skolas teritorijas. Nāc, es tev parādīšu apkārtni. Bioloģijas klasē ir kāds, kas tevi gaida.”
“Netiku nevienu brīdinājis, par savu ierašanos.”
“Kāds kurš gaida nekad nav jābrīdina. Tāds cilvēks vienmēr gaida un vienmēr ir gatavs tikšanās brīdim.” viņa pagriezās un ar roku norādīja, lai viņai sekoju.
Devāmies cauri svaigi izkrāsotam tukšam gaitenim.
“Visi bērni ir stundās?” pavaicāju.
“Nē, šis ir brīvlaiks. Tā taču tu vienmēr esi vēlējies – mūžīgs brīvlaiks. Ir tikai daži bērni, kuri joprojām ir skolā, jo viņiem ir vasaras darbi. Tie ir nesekmīgie, kas nespēj nokārtot pārbaudes darbus un viņi ir sodīti ar papildus deviņu mēnešu mācībām.” Viņa apstājās pie kādām durvīm un pasmaidīja. “Es tevi tagat atstāšu.” Tā bija bioloģijas klase, kurā mani kāds gaida. Pār ķermeni pārskrēja vieglas tirpas, jo nezināju kas varētu būt šis cilvēks, kas mani visu laiku gaida.
Pasmaidīju un vienā rāvienā izdzēru glāzi tukšu un pasniedzu to skloas direktorei.
“Uz priekšu, nav nozīmes vilcināties, jo tas tā vai tā notiks, jo tu tā vienmēr esi gribējis.”
Atvēru durvis un tur viņa sēdēja.
Kad mācījos skolā man bija kāda vēstuļu draudzene no Norvēģijas. Nekad netiku viņu redzējis. Dabūju viņas adresi no kautkāda skolu sadraudzības programmas bukleta un mēs sākām viens otram rakstīt vēstules, kas pārvērtās par vēl nekad neredzētu mīlestību un gara tuvību. Kā jau teicu – nekad netiku viņu redzējis, taču vienmēr biju viņu iztēlojies šādu: blondi mati, nelielas tvirtas krūtis, īsi džinsa auduma svārciņi, galvas tiesu īsāka par mani, zilām acīm un žilbinošu smaidu. Doma par smaidu man atsauca atmiņā tehniskās problēmas centrālē un sāku ļoti vēlēties, kaut tās uz šo brīdi jau būtu atrisinātas.
Viņa piecēlās un smaidīja ĪSTU smaidu. Es metos viņu apskaut. Apskāviens izdevās diezgan neveikls, jo nekad tā īsti nevar zināt kā jāapskauj virtuāla mīlestība. Jutos muļķīgi un nesapratu, kas tagat būtu jādara.
Tad viņas lūpas mani satvēra skūpstam. Ilgam, nebeidzamam skūpstam un pēkšņi man galvā pavīdēja ideja, ka mans fiziskais ES noteikti viņu tagat nomestu uz grīdas un pēc pāris grūdieniem viss būtu sabojāts.
“Nekad netiku ticējis, ka tevi kādreiz redzēšu. Tavas vēstules aprāvās tik pēkšņi. Es ilgojos.”
Viņa pasmaidīja, apsēdās, paņēma papīra lapu un kautko uzrakstīja. Tad viņa man to pasniedza.
Tur bija rakstīts: “Es arī pēc tevis ļoti ilgojos. Taču pārtraukt vēstuļu rakstīšanu bija nepieciešams, jo es saderinājos ar kādu puisi, kurš bija ļoti greizirdīgs un pieprasīja vēstuļu rakstīšanu pārtraukt.”
Pasmaidīju. “Saprotu. Arī mans fiziskais ES ir diezgan neciešams šajos jautājumos” viņas skatiens pauda jautājumu, “Jā, nujā es esmu vairāki ES, bet tas tā – pārāk ilgi jāstāsta.” Paskatījos apkārt. Klases iekārtojums bija tieši tāds pats kā agrāk – nekas nebija mainījies – izbāsti krabji, ūdeles, marinētas klaburčūskas, koraļļu mūmijas..
“Ko tu šeit dari šajā klasē?” Viņa paņēma papīra lapu un atkal kautko rakstīja. Tad viņa man to pasniedza.
“Es gaidīju tevi.”
“Kādēļ tu visu laiku raksti, mēs taču beidzot varam runāt!” un atkal viņa kautko rakstīja uz papīra lapas, kuru viņa atkal man pasniedza.
“Es nespēju runāt, tikai tādēļ, ka tu mani nekad neesi vēlējies runājam.”
Ieskatījos viņai acīs un sapratu, ka centrālē jāveic uzlabojumi. Nolēmu, ka uzrakstīšu pamatīgu vēstuli tūrisma ofisam, kur noteikti minēšu nepilnības vēlmju realizācijas updeitošanas programmā. Pasmaidīju. Sapratu, ka vairs nevēlos šeit uzkavēties. Visa tā korāļu un izbāzeņu smaka un klātbūtne man sāka krist uz nerviem.
“Man tagat jāiet, bet es vēl noteikti atgriezšos.”
Viņa pasmaidīja un pagrieza skatienu pret logu.
Es vēl mirkli pastāvēju, tad pagriezos un aizvēru aiz sevis durvis.
Atspiedos pret sienu un smagi elpoju. Sapratu kādēļ apdrošināšanas kompānijām jāmaksā tik liela nauda, lai sevi apdrošinātu ceļojumam uz Pagātnes Sapņu Realizāciju parku. Vēlāk varētu būt nepieciešams pavadīt ilgu laiku sevis ārstēšanai. Man sagribējās glāzi šņabja un tam pa virsu glāzi Heineken. Izdzirdu, ka pa gaiteni kāds tuvojās. Tas bija melnā uzvalkā tērpies vīrietis, baltiem cimdiem, kurš kautko nesa uz paplātes. Pasmaidīju. Tie maitas tūrisma aģenti laikam bija izdzerdējuši manu pukošanos un tagat centās pielabināties. Ietriecu sevī glāzi vodkas un paņēmu alusglāzi. “Paldies!” Ofciants tikai pamāja ar galvu, apgriezās un devās atpakaļ virzienā no kura tiko bija nācis.
Man vajadzēja svaigu gaisu. Izgāju pa durvīm un devos uz parku, apsēdos uz soliņa un lēnām malkoju alu. Aizsmēķēju cigareti. Paskatījos debesīs, kur joprojām nemitīgi virpuļoja mazās uguntiņas. Piecēlos un devos meža virzienā, kas bija turpat aiz skolas. Agrāk tur nekad nebija bijis meža, bet tagat tas tur bija. Laikam tikai tādēļ, ka skolas laikā man ļoti gribējās, lai tur būtu bijis mežs.
Atstāju tukšu alusglāzi uz kāda celma un devos pa iebraukto ceļu lejup. Ceļā es sastapu kādu mazu puisēnu, kuš lēnām gāja un kautko pie sevis dungoja. Viņam bija ļoti gaiši mati, ūzacis, skroptas un violetas acis. Gandrīz caurspīdīgas. “Sveiki, vai tu esi zemes bērns?” es viņu uzrunāju. “Nē.” viņš atbildēja.
“Un ko tu dari manā ceļojumā? Nekad netiku vēlējies tei šeit sastapt. Vai vismaz neatceros, ka tiku vēlējies tevi šeit sastapt.”
Pēkšņi viņš kļuva pavisam sarkans un sāka žestikulēt ar rokām un kautko neganti murmināt no kā es neko nesapratu. Tad viņš atmeta ar roku un izspļāva savas protēzes un sāka šļupstēt: “Nfu ko tju domā, ka es gibu te būst? Noļšēdētā progamma un noļšedētie aģentši.. es jau tjse neģēļu vazājos un nečieku pom! Un viņi čikai soļa un soļa un saka, ka problēma ķikšot atrisināta.” Tad viņš sameklēja zālē savas protēzes un rādīja tās man: “un šisas – kas il šisas? Vai eš viņiem pal to makšāju??”
Pēkšņi man sagribējās skriet. Kā kādreiz armijā, kad mans fiziskais ES vēl nebija sevi nobeidzis ar alkoholu un spēja joņot vēja ātrumā pat ar armijas zābakiem kājās. Es sāku skriet. Tālāk un tālāk pāri pļavai un tas bija tik viegli un patīkami. Es sāku skriet augšup kalnā un arī tas bija viegli. Bez jebkādas piepūles. Likās, ka es tā varētu auļot visu laiku. Gribējās, lai tas nekad nebeidzas, kad pēkšņi sapratu, ka es stāvu uz vietas. Pēkšņi es biju atdūries pret kautko nesaprotamu, kas mani nelaida tālāk. Kā siena. Pagriezos un paspēru dažus soļus atpakaļ. Es pārvietojos. Tiktāl viss bija kārtībā. Apgriezos un devos uz priekšu – nekā atkal tā pati neredzamā siena. Pēkšņi kāds mani uzrunāja. “Tā ir programmas nepilnība. Dēļ nepietiekamā budžeta viņi nevarēja izstrādāt pasaules paplašinājumu. Jāsamierinās ar to kas ir.” Tie bija manas exdraudzenes vecāki no francijas, kas sēdēja ozola paēnī un cepa desiņas. Nespēju sagudrot neko, ko atbildēt. Nolēmu, ka man pietiek. Pirmajai reizei pietiekami daudz iespaidu. Pagriezos un devos atpakaļ pa ceļu no kura biju nācis.

Kad ierados pie pasta Candy, vai Hlora, turpat vien sēdēja. Mani ieraugot viņa pamāja. “Redzi – beidzot viņi ir salabojuši problēmu un man tagat ir īsti zobi!” Apsēdos viņai blakus un aizsmēķēju cigareti. “Es varu vienu tev palūgt?”
“Protams”, atbildēju un pasniedzu viņai paciņu LuckyStrike.
“Zini, Tu man patīc.”
Pasmaidīju un iebāzu cigaretes atpakaļ bikšu kabatā.
“Es pat labprāt tevi uzaicinātu pie sevis uz tasi tējas, tikai domāju, ka bez tava fiziskā ES klātbūtnes tas varētu būt diezgan garlaicīgi.” viņa iespurdzās smieklos.
Paskatījos uz viņu un pasmaidīju.
“Man tā vai tā ir draudzene. Es esmu uzticīgs.”
“Oho, pat;ikami sastapt uzticīgus vīriešus mūsdienās!” viņa man uzsita uz pleca un ieskatījās acīs.
“Tu izskaties noguris, vai viss kārtībā?”
“Nekas nav kārtībā. Domāju, ka man pietiek. Došos atpakaļ. Jūtos noguris.”
“Nu tas nav sarežģīti – pasta mājā ir kontroles punkts un tev tikai jāievada savs klienta kods un pēc mirkļa jau sēdēsi krēslā savā aģentūrā. Žēl, ka tik ātri dodies prom.”
“Man arī, bet šoreiz tiešām tā būs labāk. Man gribas šodien kārtīgi iedzert. Ar draugiem. Īstiem. Īstā krogū, kur visiem ir vienalga, ko es vēlos.” nodzēsu cigareti uz kāpņu apmales un paskatījos debesīs. Pēkšņi visi nelielie lidojošie punkti bija kļuvuši par nelieliem lidaparātiem, kas joņoja milzīgā ātrumā līdz beidzot apvienojās masā, kas līdzinājās milzu matu fēnam. Nodomāju, ka diezgan savāda parādība, taču negribēju neko jautāt Candy.
“Kur tu teici, bija tas kontroles punkts?”

Es piecēlos un pamāju atvadām.

Pamodos aģentūrā uz krēsla. Balss paziņoja: “Laipni lūdzam atpakaļ! Ceru, ka jums patika šis ceļojums! Par visiem mūsu ceļojumu piedāvājumiem varat konsultēties....”
Pārējo es nenoklausījos un izgāju uz ielas. Iegāju pirmajā bārā un pasūtīju glāzi Heineken. Tas garšoja īsti. Pliekani un ūdeņaini.