es pārkārtoju istabu. Viena pati vakar bīdīju šurpu turpu savu dīvānu un milzīgo, veco gultu. To man ome dāvināja, kad sāku mācīties trešajā klasē. Toreiz vēl dzīvojām pirmajā dzīvoklī. Ome un opis atveda izvelkamo dīvānkrēslu, ieliktu piekabē. Mums bija jau nopirkts otr dzīvoklis, tāpēc krēsls tika aizvests uz turieni. Tā bija mana gulta līdz pat tam laikam, kad brālis paaugās tik ļoti, lai tajā gulētu. Septiņus gadus es gulēju tajā izvelkamajā briesmonī, tagad brālis - vēl piecus. Es stumdīju pa mūsu nelielo istabu manu dīvānu un brāļa krēslu šurpu turpu. Un vēlreiz šurpu. Un turpu. Centos sakārtot domas. Īpaši labi nesanāca. Nu jau atkal ir atsākušies sīkie kašķīši ar vecākiem. Dažbrīd es gluži vienkārši dusmojos uz sevi,ka neeju un nesāku dzīvot pati savu dzīvi.
Šodien atskārtu, ka man neder mammas kāzu kleita. Viņa precējās 21 gada vecumā. Un man 20gados, ar ne to sliktāko figūru, šī kleita neder.. Mamma tik nosmējās, ka es esmu īsta tuklīte. Cik pacilājoši...
Tāpat no rīta biju baznīcā. Mans miļotais mācītājs aizbraucis atvaļinājumā, tāpēc viņu aizvietoja cits. Pirmo reizi tik daudz klausījos sprediķi. Viņš runāja par kurlmēmiem.
Man gribētos vienkārši aizmirsties. Dažkārt mani sāk tracināt pašas dvēsele. Jā, es esmu īsts Emo..
Ar skaudību skatos uz jauniešiem, kas vieni paši tiek galā ar savu dzīvi. Bet es te žēlojos nemitīgi.. Un tagad man, piemēram, ir jāatklāj brālītim gultiņa. Brālītim toties ir pilnīgi pofig, ko viņam vajadzētu darīt, jo viņš dara tikai to, ko pats grib.
Ak Dievs, nu kur es tāda???Mūzika: Loreena Mckennitt - Caravanserai |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
