Tavi kailie pirksti sniedzas ārā
No dubļu pikām.
Tie apgrābsta manu sirdi
Līdz tā kļūst netīra un melna.
Vai tas bija tavs mērķis?
Padarīt mani par mērkaķīti Bū,
Pieradināt un pamest savvaļā?
Vai zini, ko izdarīji?
Ar mani, ar manu prātu,
Ar manu dvēseli?
Bet esmu nu nolēmusi
Izslēgt tevi no savām jūtām.
Gan atradīšu citu,
Neesmu jau tik briesmīga...
Esmu sākusi būvēt savu mūri.
Vienu kārtu pēc otras.
Tikai neveltiman nevienu smaidu,
Un nesaki saldus vārdus.
Tie izkausēs manu mūri.
Un sirdsapziņa pati mani nožņaugs..
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
