|
Apbērējām omīti. Sirreāla sajūta. Jo tur, tai aukstajā kapličā, koka zārkā gulēja pavisam svešs cilvēks. Sajūta, ka bijām kādam radam uz bērēm un visa ģimene brauca, tikai omi atstājām Rīgā. Atbraucām mājās un omīte mūs sagaidīs kā parasti - ar siltām vakariņām un lai vai cik slikti ar pašsajūtu, tomēr galds vai lūzīs no mielastiem. Tomēr nē... Tagad mana omīte atdusas tik traki tālu... Visas asaras vēl nav izraudātas...
Opis bērēs mamma stāstīja, ka ome jau sagatavojusi gan mazbērniem ziemassvētku dāvanas, gan manu kāzu dāvana jau nolikta. Par to iedomājoties vien asaras sakāpj acīs... Mana ome tik ļoti gaidīja manas kāzas... Un viņai bija tik milzīgs prieks, kad viņa iepazinās ar manu draugu šajos ziemassvētkos...
|