|
Aizvakar pirmo reizi mūžā palika slikti tramvajā, jau sāku domāt par vainīgo [aka bērniņu]. Vakar konstatēju, ka nenēsāju gan nevienu zem sirds. Un šodien vienkārši mirstu nost no migrēnas. Pat ne migrēnas. Vakar Jānis vēlu veda mani mājās no viņa māsas bāra atvēršanas. Un mašīnā sēžot asaras ritēja. Uz jautājumu - kas tev? nespēju atbildēt. Jo nezinu. Arī šodien nesaprotu, kas notiek. Visu laiku gribēju, lai mani kāds mīl, bet tagad varētu aizbēgt no tā visa. Varētu vienkārši pa kluso aizbraukt uz ārzemēm. Kamēr vecāki darbā un brālis skolā, sakrāmēt somu, aizbraukt uz lidostu un prom. Tik uzrakstītu vēstulīti - nemeklējiet mani. Jā, tas laikam man šobrīd būtu vistīkamākais variants. Var jau būt, ka tā tikai rudens depresija. Bet es jūtu, ka daļa no manis mirst nost. Es tā vairs nespēju.
Vakar atvedu mājās lielāko daļu drēbju, kas bija pie Jāņa.
Un jā, man atkal prātā ir ļoti, ļoti drūmas domas. |