|
Pirms desmit un varbūt nedaudz mazāk gadiem, lai iemigtu, es iedomājos par zaķīšiem. Un lācīšiem. Guļot savā gultiņā es veidoju pati savas sapņu multenes.
Tagad ejot gulēt es sevi redzu ģimenē. Es noskatos no malas, kā piekususi, bet ar smaidu uz lūpām es palienu zem segas, kur jau mani gaida mans vīrs. Blakus istabā klusi šņākuļo mūsu bēbis. Es zinu, ka viņš drīz modīsies, tāpēc mēs uzvedamies klusi. Vai arī es redzu, kā pa dienu pastaigājos ar mazo, kā stumju ratiņus, kā pārnāku mājās un pagatavoju pusdienas mums abiem. Kad mazajam ir pusdienas laika miedziņš, tikmēr uztaisu vakariņas vīram. Es to visu redzu vakaros. Es pat redzu, kādā krāsā man ir kleita, es jūtu, cik viegli ir stumt mazuļa ratiņus, es sajūtu, ja ēdienu pārsālu. Dažbrīd šķiet, ka tas viss notiek realitātē - man blakus. Ja es pastieptu roku - sataustītu sava otrā Es pulsu uz rokas locītavas.
Bet es roku nepastiepju, es nejūtu pulsu. Es nejūtu neko no tā visa. Te, tagadnē ir viens vienīgs klusums un tukšums. Nekā no tā, ko es lūkoju vakaros.
|