|
Es jau pirmdien dodos uz Spāniju, bet šodien kakls ir ciet un runāju čukstos. atverot draugu galerijas,izrādas, ka mana 2.pakāpes māsīca ir apprecējusies. un visu šo vasaru žēlojos, ka neviena no meitenēm neprecas. viņai kkāzas bijušas palielas, bet manai ģimenei neviens pat nepateica, par šādu nodomu. Es jūtos kā no laivas izmesta - es vienmēr cenšos apsveikt radus, sarakstīties gan ar tēta, gan maniem brālēniem, māsīcām. es cenšos uzturēt kopā visu manu lielo dzimtu, bet ..mani pat vērā neņem.. ceru, ka tas nav manis dēļ, bet gan tāpēc, ka omīte vienmēr pacentās savu vīru turēt augstāk par viņa brāļiem un māsām, nekad necentās uzturēt kontaktus un pret citiem riebīgi izturējās. bāc! es esmu dusmīga!
Vai vispār ir jēga taisīt dzimtas salidojumu, ja citiem nav nekādas vēlmes sazināties ar saviem radiem?
|