Šodien atbraucu mājās. Jau kopš pagājušās trešdienas manā gultā guļ opis, kuru pēc slimnīcas atveda pie mums. Šonakt nāksies gulēt uz matrača.Viss jau ir itkā ok.Tomēr tik un tā kaitina.Opis visu laiku jūsmo, cik viss ir forši, visi pēkšņi ir ideālā ģimene - vakariņo kopā pie galda,lai gan mamma vienmēr (ar uzsvaru) sēž nostāk savā lielajā atpūtas krēslā.Tagad,kad opis te, tā viss ir perfekti. Nu smieklīgi,lai neteiktu vairāk.
Mammai parīt ir vārda diena.Ar tēti aizbraucām uz veikalu pēc jauna telefona mammai, jo viņai ir veca nokia.Kad šovakar jau uzdāvināja, tad mamma sākumā meta atpakaļ, ka neņemšot, ka viņai vecais ir labs telefons. Manis dāvinātā orhideja arī nebija īstā. Un kad pateicu,ka Martini,kuru iedeva Jānis, ir manis pirkta un no maniem krājumiem, tad jau atkal nebija labi. Ai, man sanāk pūcēties, ko tur padarīt...Esmu vēl savā jaunības ideālismā, gribas mainīt pasauli. Un teiciens: "Būsi savā dzīvē, darīsi kā gribi" krit uz nerviem, jo vai tad tas nav loģiski? Tas taču notiek pats par sevi... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
